1951. gadā Astrahaņā būvēto kuģi tālajā 1979. gadā iegādājās Ogres pakalpojumu kombināts. 1981. gadā, lai pielāgotu tūrisma un atpūtas vajadzībām, to pārbūvēja atbilstoši Ģirta Stroda individuālajam projektam un nodeva ekspluatācijā. Kuģītim dots nosaukums «Līgo» un nolemts, ka tas atradīsies Lielvārdē, kur to ar kravas auto arī nogādāja, un kuģītis mājvietu rada pirmajā Daugavas līcītī, braucot no Ķeguma puses. Minētajai vietai līdzās atradās kempings, kur brauca tūristu grupas, un izklaižu kuģītis bija pašā laikā. 

«Līgo» bija aptuveni 40 tonnu smags, 21,85 metrus garš un četrus metrus plats, ar iegrimi 80 centimetru. Kuģītis varēja uzņemt aptuveni 35 pasažierus. Savos ziedu laikos tas veica nelielus braucienus pa Daugavu, posmā no Pļaviņu līdz Ķeguma HES, kur tūristiem tika piedāvāts baudīt daudz interesantu dabasskatu – Lindes parku, Skrīveru dendroloģisko parku, Lielvārdes pilsdrupas un Jumpravas salu. Tiesa gan, šādi garāki izbraucieni nebija bieži, jo, lai aizbrauktu līdz, piemēram, minētajai Jumpravas salai, bija nepieciešamas divas stundas turp un divas atpakaļ. Kuģīti izmantoja arī dažādiem individuāliem pasākumiem. Uz kuģa bija pieejamas ne tikai sešas mājīgas kajītes, bet arī darbojās sauna, duša un bārs. Uz tā bija uzstādītas tiem laikiem modernas navigācijas sistēmas, ūdens un dūmu detektori un cits pasažieru drošībai nepieciešamais aprīkojums. Kuģis bija pilnībā aprīkots atbilstoši prasībām, kas izvirzītas kuģošanai starptautiskajos ūdeņos. Aktīvā sezona kuģītim sākās 15. maijā un ilga līdz 15. septembrim. Lielākoties kuģītis veica aptuveni stundu garus izbraucienus, piemēram, līdz Lāčplēsim, līdz pilsdrupām. Bieži līdzi devās arī gidi, kuri stāstīja par šo vietu vēsturi. Kuģīti izmantoja gan tūrisma braucieniem, gan arī tolaik dažādu partijas funkcionāru un augstu viesu uzņemšanai un izklaidei. 

Ģirts Strods, kurš nu jau devies aizsaulē, bija ne vien kuģa projektētājs, bet visus gadus arī tā kapteinis un vēlāk īpašnieks. Viņam bija arī atbilstoša atļauja vadīt kuģi. Jautāts, kā tas tika pie sava nosaukuma, Ģirta dēls Gunārs, kurš, starp citu, ir tālbraucēja kuģa kapteinis, smaidot teic, ka tolaik bijis vien pāris gadus vecs, bet, cik atceras no tēva nostāstiem, kuģa nosaukums vairāk bijis saistīts ar tā līgošanos ūdeņos, nevis Līgo svētkiem. 

Sākoties atmodas laikiem un privatizācijai, kuģītis nonāca Ģirta Stroda īpašumā. 1995. gadā kuģim bija pienācis laiks veikt kapitālo remontu un nācās domāt, ko darīt tālāk, jo tūristu straume tolaik bija apsīkusi. Radās entuziasti, uzņēmums, kas piedāvāja kuģīti iegādāties, savest kārtībā un turpināt izmantot izklaižu braucieniem. Ģ. Strods piekrita kuģi pārdot, un pēc pārdošanas, 1995. gadā, tika veikts tā korpusa kapitālais remonts, ieguldot prāvus naudas līdzekļus, un 1996. gadā kuģis atsāka uzņemt pasažierus, taču nesaimnieciskās darbības dēļ ziemas periodā tas līdz pusei iegrima Daugavā un nostāvēja tur divus gadus. Gunārs pieļauj, ka pirms ziemas kuģis nebija ieziemots – caurulēs, kas bija zemūdens līmenī, varēja būt palicis ūdens, kas sasalis, un rezultāts bija bēdīgs. 

Vēlāk, izceļot kuģi no Daugavas, tas jau bija nonācis tiesu izpildītāja pārziņā, un to nodeva izsolei, uz kuru pieteicās četri interesenti. Izsoles rezultātā 2007. gadā kuģis atkārtoti nonāca Ģirta Stroda īpašumā. Kuģis tika atjaunots pašu spēkiem. Gunārs atceras, ka pārējie izsoles dalībnieki kuģi vēlējās iegādāties vairāk ar mērķi to nodot metāllūžņos, bet, lai gan kuģis sver 40 tonnu, dzelzs ir tikai aptuveni viena trešā daļa.

«Ķērāmies pie kuģīša atjaunošanas. Darba bija ļoti daudz, bet rezultāts bija ļoti labs. Atjaunošana ilga pāris gadus. Tad bija jānokārto visi reģistrācijas dokumenti, kas arī bija liels izaicinājums un aizņēma daudz laika. Tas bija jau 2013. gads. Radās vēl kāda problēma – nevarējām vienoties ar zemes īpašnieku, ka kuģis var palikt pirmajā līcītī, kur tas bija atradies iepriekš, tad, vienojoties ar pašvaldību, nomājām vietu, kur kuģis atradās tagad, Lielvārdē, Dārza ielā 3,» atceras Gunārs Strods. Kuģītis atkal sāka doties braucienos, vizināt cilvēkus pilsētas svētkos, bet ar tūrismu saistītais biznesa plāns tomēr nedarbojās. Saskaņā ar noteikumiem, lai kuģis varētu doties braucienos, tam vajadzēja būt trīs cilvēku ekipāžai, kuriem, protams, būtu jāmaksā algas. Arī kuģim ir savas izmaksas, piemēram, elektrība un citas. Tika meklēti dažādi tūristu piesaistes mehānismi, bet radās dažādi šķēršļi un šie plāni neizdevās. 

2014. gadā, pāris dienu pirms Lieldienām, kuģītis iegrima nu jau otro reizi. «Sekojām līdzi Ķeguma HES ūdens svārstībām, mums vajadzēja apsekot kuģa priekšējā daļā piestūrēšanas iekārtu, kas atrodas zem ūdens. Gaidījām, kad HES paceļ ūdeni, piebraucām pie salas ar kuģa priekšējo daļu un gaidījām, kad nolaidīs ūdeni, jo kuģim iegrime nav liela. Apsekojām, pārbaudījām, tēvs palika tonakt uz kuģa, gaidot, kad pacels ūdeni, bet sanāca tā, ka, tā vietā, lai paceltu ūdeni iepriekšējā līmenī, HES no rīta to vēl vairāk pazemināja. Grunts sākotnēji bija ar nelielu slīpumu, pēc tam krasi uz leju, un, laižot ūdeni, kuģis uzsēdās pret vidu un, vēl vairāk pazeminot, ar svaru nosvērās, un aizmugure nogrima,» atceras Guntis. 

Tolaik notikuma vietu apsekoja arī Lielrīgas Reģionālās vides pārvaldes inspektori, konstatējot, ka kuģīša grimšanas rezultātā ūdenī nonāk naftas produkti. Noplūde tika apturēta pēc pāris stundām, un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) izvietoja norobežojošās un absorbējošās bonas. Tika veikti naftas produktu savākšanas darbi. Tika konstatēts, ka naftas produkti bija noplūduši aptuveni 400 kvadrātmetru platībā, kas uzskatāms par nelielu daudzumu. Daugavā tika izvilktas norobežojošās bonas, kuras aiztur naftas produktu tālāku izplatīšanos. Izklaides kuģītim bija 500 litru dīzeļdegvielas bāka, taču no bākas noplūde nebija notikusi. 

Lai nu kā, Strodi nolēma atkal kuģīti atjaunot. «Neilgi pirms tēva nāves, 2019. gadā, kuģītis bija sakārtots un atkal varēja doties izbraukumos. Tiesa gan, nolēmām neatjaunot visas atļaujas, lai varētu organizēt izbraukumus, jo bija skaidrs, ka tie būs vairāk izdevumi, nekā ienākumi. Bijām nolēmuši kuģīti no Komercreģistra pārreģistrēt kā atpūtas kuģi personīgām vajadzībām, bet līdz tam tā arī netikām, tēva veselība sāka aizvien vairāk pasliktināties,» stāsta Gunārs. 

Neiedziļinoties mantošanas lietas peripetijās, rezultāts bija tāds, ka kuģīti mantoja Ģirta Stroda pēdējā dzīvesbiedre. Diemžēl pērnā gada 15. martā «Līgo», tā korpusam neizturot ledus radīto spiedienu, ieplīsa, un kuģītis iegrima trešo reizi. Arī šoreiz tika veiktas dažādas apsekošanas un 72 metru garumā uzstādītas absorbējošās bonas, lai novērstu iespējamo dabas piesārņojumu. Tolaik kuģīša saimniece plašsaziņas līdzekļiem bija norādījusi, ka tiek darīts viss iespējamais, lai «Līgo» no ūdens izceltu pēc iespējas ātrāk. Mēdz jau teikt, ka trīs lietas ir labas lietas, bet ne šoreiz – kuģītim trešā reize kļuva liktenīga. Iesaistoties pašvaldības speciālistiem, «Līgo» tika izcelts no ūdens devās nu jau savā pēdējā braucienā – uz metālu pieņemšanas punktu. 

«Protams, ir skumji par kuģīša likteni. Tādas lietas, ko pats ar savām rokām un dvēseli esi taisījis un licis kopā, pēc tam noskatīties, kā tas viss aiziet nebūtībā, nenoliedzami ir sāpīgi, bet, ko padarīsi, tāda ir dzīve,» saka Gunārs Strods. 

Kuģītis «Līgo» nu ir kļuvis par vēsturi un paliks vien lielvārdiešu, kā arī pilsētas viesu atmiņās, un, iespējams, dažas tā daļas, piemēram, enkurs, nonāks muzejā.