– Vai bieži atceraties laiku, kad pats sākāt nodarboties ar basketbolu? Kas uz to pamudināja?

– Man tas sākums bija ļoti interesants. Vispirms gāju Mūzikas skolā, arī dejoju deju kolektīvā «Pūpolītis». Tad viens draugs uzaicināja mani nākt viņam līdzi uz basketbolu. Godīgi sakot, nevienam par to neteicu – vecāki tikai pēc četriem mēnešiem uzzināja, ka spēlēju basketbolu. Principā tas bija tāds pagalma džeku lēmums iet trenēties basketbolā.

Mans pirmais treneris bija Edgars Siliņš, pēc tam visus jaunieša gadus turpināju trenēties pie Kaspara Sparāna. Tas bija pats sākums. Turpmāk jau vecāki atbalstīja mani, kā vien varēja. Katrā ziņā visiem mazajiem basketbolistiem, ja viņiem nav pietiekama vecāku atbalsta, neklājas viegli. Jo bieži vien ir kādi grūtie momenti, kuriem jātiek pāri. Kurš gan palīdzēs to izdarīt, ja ne vecāki! Tāpēc liels paldies manējiem par visu!

– Basketbolista karjeras laikā pārstāvējāt teju visus valsts vadošos klubus un izcīnīti arī trīs Latvijas čempiona tituli (2009. gadā ar BK «Ventspils», 2015. – ar «VEF Rīga», bet gadu vēlāk jau «Valmiera/ORDO» rindās – red.). Turklāt katrs no tiem ar citu komandu. Kādas ir atmiņas par šo laiku?

– Katrā ziņā interesanta pieredze, jo tās ir atmiņas uz visu mūžu. Šajā laikā piedzīvotais ir tikai un vienīgi ar pluszīmi. Basketbols ir mans darbs, bet tajā pašā laikā hobijs – to var saukt, kā grib. Man ir arī liels paziņu loks tieši šajā sfērā. Galvenais, ko es ieguvu kā spēlētājs – gan paziņas, gan zināšanas un pieredzi –, palīdz man tagad turpināt trenēt. Bez šaubām liela nozīme ir arī tam, uz ko visi jaunieši tiecas – kļūt par profesionāliem spēlētājiem, iekļūt izlasē, izcīnīt čempionu titulu. Protams, tas ir forši. Mudinu jauniešus tiekties uz to, jo nekas nevar būt svarīgāks, kā pārstāvēt savu valsti. Ja tas vēl dod kādu pievienoto vērtību, tad vispār super. Mūsdienās ir populāri, ka pēc vidusskolas jaunieši augstskolās, Amerikā vai kur citur, iegūst stipendijas – tas ir labākais, ko var vēlēties.

– Daudzi bija pārsteigti, ka jau 30 gadu vecumā noslēdzāt karjeru…

– Jā, bet tas bija ģimenes lēmums, izdomājām, ka pietiek. Paldies Ilgai Neimanei, kura deva iespējas uzsākt trenera gaitas Basketbola skolā. Tas viss tā smuki sakārtojās. Uzreiz bija iespēja turpināt darbošanos sporta skolā citā ampluā. Attiecīgi, tas lēmums nemaz nebija tik grūts.

– Pastāstiet vairāk par laiku, kad iekļuvāt Latvijas izlasē un spēlējāt Eiropas čempionātā. Kādas ir sajūtas, pārstāvot Latviju? 

– Šīs sajūtas ir ļoti interesantas, novēlu tās piedzīvot ikvienam. Tās nav aprakstāmas, tas ir liels gods. Uzvilkt mugurā kreklu valsts karoga krāsās ir milzu atbildība. Tas noteikti ir savādāk nekā klubā, jo šeit tu pārstāvi valsti. Jābūt divtik, trīstik motivētam, lai pārstāvētu savu valsti. Tās sajūtas ir tikai pozitīvas. No laika, kad biju izlasē, atceros gandrīz katru dienu. Pat klubos aizvadītais laiks atmiņās nav tik labi saglabājies. Izlasē ir latvieši, visi savējie džeki, un visi kopā spēlē uz vienu mērķi, savas valsts labā. 

– Jūsu dzīve, šķiet, pilnībā aizrit basketbolā. Vai vispār sanāk arī kāds brīvāks brīdis kā atslēgšanās no sporta kopā ar ģimeni?

– Pirms es sāku trenēt Ogres Basketbola skolā, 11 gadu biju profesionāls basketbolists. Manā ģimenē izveidojies savādāks dzīvesveids un ikdiena nekā parastiem cilvēkiem, kas strādā no astoņiem līdz pieciem. Mūsu ritms ir savādāks. Atpūtas laika noteikti pietiek, varbūt kādreiz gribētos vairāk, bet tas ir dzīvesveids, ko esam izvēlējušies. To atbalstu gan es, gan mana sieva, gan arī meita. Mēs tā pielāgojamies, un mums tas patīk. Laika pietiek visiem. Par to daudz domāju, ka tomēr jāatceras par vērtībām. Nav nekas vērtīgāks par ģimeni!

– Cik svarīga ir šī Gada trenera atzinība jaunatnes basketbolā?

– Ikdienas skrējienā, kad dari, ņemies, domā, kā darīt vislabāk, katra atzinība ir kā uzsitiens uz pleca, ka tiek darīts pareizi un ir novērtēts. Gribas darīt vēl vairāk, labāk un tikai uz priekšu.

– Vai jūsu meita varētu dzīvi saistīt ar basketbolu?

– Ogrē ir ļoti liels iespēju loks, ko bērnam darīt. Ir vairākas interešu izglītības iespējas. Viņa ir mēģinājusi iet uz Mākslas skolu, mēģināja dejot, bet pagaidām pieturas pie peldēšanas un basketbola. Tas ir viņas pašas lēmums. Nevienu brīdi mēs neesam viņai teikuši – ej spēlēt, tev arī jāspēlē. Viņa pati seko līdzi, un mēs viens otru ļoti atbalstām. Viņa redzēja, ka es to biju darījis, un tagad viņa arī grib spēlēt. Viņa trenējas, un pagaidām viss patīk.

– Šobrīd trenējat vienīgi jaunos censoņus vai arī darbojaties kā treneris Ogres lielajā komandā vai vēl kaut kur?

– Jā, jau ceturto gadu trenēju arī BK «Ogre» spēlētājus.

– Ja mēs runājam par Ogri un basketbolu, cik spēcīga ir jūsu pilsētas komanda?

– Esmu kā basketbola spēlētājs bijis gan Rīgā, gan Valmierā un citur. Ogre izteikti izceļas ar to, ka valda ļoti liels lokālais patriotisms, to šeit var just visvairāk. Es pats esmu no Lielvārdes, bet dzīvoju Ogrē, ogrēnieši ir vairāk patrioti, ko vērtēju ļoti pozitīvi. Attiecīgi mums kluba mērķis, veidojot komandu, ir panākt, lai komandā spēlētu pēc iespējas vairāk ogrēniešu. Mēs mēģinām darīt visu, lai to īstenotu. Iespējas ir labas, bet vienmēr gribas vairāk. Tas ir labs turpinājums arī man pašam. Tagad pārstāvu Ogres Basketbola klubu, kur vairāk spēlē tieši vietējie, un sacenšamies ar citiem Latvijas – Igaunijas Basketbola līgā. Es teiktu, tas ir labs projekts. Pilsēta to novērtē, tribīnēs ir pietiekami daudz cilvēku. Manuprāt, mēs darām labu darbu. Paveicam maksimāli visu, lai pilsētā būtu interesanti. Cilvēki nāk mūs atbalstīt, un, pateicoties tam, arī patriotisms tikai pieaug.

– Šogad cīņas Latvijas Basketbola līgā varētu būt īpaši sīvas. Vairāku komandu līmenis ir līdzīgs. Kādas jums šķiet Ogres komandas perspektīvas, vai būs pa spēkam aizsniegties līdz godalgām?

– Katrā ziņā mēs, ogrēnieši, visās spēlēs, kurās piedalāmies, tikai iegūstam. Arī pārējie neguļ un attīstās, veido jaunas organizācijas – kā «Rīgas Zeļļi», piemēram. Tas tikai motivē un dzen uz priekšu. Mēs no konkurences nekad neesam baidījušies. Tāpēc sports ir interesants, ka ir liela konkurence un nav prognozējams, kā viss beigsies. Vienmēr kāds vinnēs un kāds zaudēs, tas ir sports. Runājot par konkurenci, protams, mūsu mērķis ir atgriezt Ogrē medaļas. Vai tas izdosies – uz šo jautājumu varēs dot atbildi aprīlī vai maijā. Mēs domājam, ka komanda šogad ir spēcīga. Es pat teiktu, ka spēcīgāka nekā pagājušajā gadā. Tagad tā tikai ieskrienas. Kā turpmāk ies, to redzēsim vēlāk. Kā saka, cāļus skaita pavasarī.

– Ogrēnieši noteikti ir lepni, ka dzīvo Ogrē. Kā ir būt ogrēnietim?

– Manas attiecības ar Ogri sākās, kad sāku mācīties Ogres ģimnāzijas 10. klasē, apmēram 2004. gadā. Kopš tā laika līdz šim brīdim pilsēta ir ļoti izmainījusies, kā es to redzu. Ja man kāds jautā, kura ir labākā pilsēta Latvijā, kur dzīvot, es visiem saku – Ogre! Jo sevišķi jaunām ģimenēm – nevar vēlēties neko labāku kā Ogre. Pirmām kārtām teicama atrašanās vieta, un te ir visas iespējas. Ir jauna skola, blakus ir daba, kur pavadīt brīvo laiku. Pilsēta attīstās, it sevišķi pēdējos astoņos gados, cepuri nost pašvaldībai, ka darbojas īstie cilvēki, kuri saprot, ko dara. Ogrē dzīvošanu es izbaudu un katrā ziņā projām netaisos. Pilsēta mainās tikai uz labo pusi. 

– Kādi ir jūsu tuvākie un tālākie mērķi?

– Mūs kā jaunatnes trenerus aktīvi iesaista arī projektos, attiecīgi, ir reģionu izlašu treneri, Latvijas jaunatnes izlašu treneri. Esmu bijis trenera asistents vairākās izlasēs, Baltijas kausā strādāju ar U14 un U15 puišu izlasi. Gribas turpināt iet tajā virzienā. Katrā ziņā pamatdarbs noteikti paliek Ogrē, bet trenēt kādā izlasē – tas ir kā bonuss, uz ko tiekties.

– Paldies par sarunu un lai panākumiem bagāts trenera karjeras turpinājums!

_______________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

#SIF_MAF2024