Beidzot arī pirmsskolās un pamatizglītībā notiek pāreja uz mācībām tikai valsts valodā. Vidusskolās audzēkņi jau mācās latviešu valodā. Satversmes tiesa ir nepārprotami pateikusi, ka valsts pamatlikumam Satversmei atbilst norma, saskaņā ar kuru valsts un pašvaldību izglītības iestādēs vispārējās izglītības programmas bērnudārzos un pamatizglītības pakāpē, tātad līdz devītajai klasei, īstenojamas tikai valsts valodā.

Satversmes tiesa arī norādīja uz Latvijas īpašajiem apstākļiem, kas izveidojušies ilgstošas okupācijas un rusifikācijas rezultātā, un to saistību ar aktuālo situāciju valsts valodas lietojuma jomā. Tāpēc valstij ir jāveicina un jāstiprina latviešu valodas lietojumu Latvijā, lai nodrošinātu arī mazākumtautību, kā arī citu cilvēku tiesības un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību. Un šis pienākums ietver arī valsts valodas lietojuma veicināšanu ikvienā izglītības pakāpē.

Pirms 15. oktobra bija 13. maijs

1998. gada 15. oktobrī Satversmes 4. pantā tika nostiprināta valsts konstitucionālā vērtība: «Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.» Tāpēc E. Levits ierosināja par Valsts valodas dienu noteikt 15. oktobri. Rakstniecības un mūzikas muzejs atgādina, ka tas aizsāka Valsts valodas dienas iniciatīvu jau 2012. gada 13. maijā, lai «nacionālās valodniecības pamatlicēja Jura Alunāna dzimšanas dienā radošā un mūsdienīgā veidā svinētu latviešu valodu». Viņš bija viens no latviešu valodas attīstītājiem un aktīvs jaunvārdu ieviesējs. Pateicoties Alunānam, latviešu valodā ienākuši apmēram 500 līdz 600 jauni vārdi, piemēram, ideja, demokrātija, pētnieks, vienība, veikals, dzimtene, jautrība, rakstnieks. Paldies Alunānam, ka eņlenderu, armenjeru, spranču, grieķeru vietā sakām angļi, armēņi, francūži, grieķi.

«Mūsu valodai ir savs gars!»

Starp citu, sagaidot Valsts valodas dienu, vietnē letonika.lv ievietots tests, kuru izpildot, ļauts iepazīt dažus latviešu valodas veidotājus un noteikt savu personības «dvīni» jeb uzzināt, kuram no četriem valodas dižgariem līdzinies. Viens no viņiem – jau pieminētais Alunāns. Vēl arī – Vecais Stenders, kurš latviešu valodā atvasinājis vārdus bauda, griba, oža; Rainis, kuram pateicoties, lietojam vārdus mīla, vēlme, atspulgs, kaisle, veldze, tāle, brīve, dāsns; Andrejs Upīts ar saviem jaunievedumiem: algotnis, pakalpiņš, (krūmu) saaudze, kniebīgs (sals). Testā nav ietverts skolotājs, publicists, valodnieks Atis Kronvalds, kaut gan vajadzētu. Viņš ir ļoti daudz paveicis latviešu literārās valodas tapšanā, bagātināšanā un pētīšanā. Kādā vēstulē Kronvalds raksta: «Man nav svētākas valodas par latviešu valodu; man nav mīļākas tautas par latviešu tautu; nekas man tik dziļi nerūp kā viņas atzelšana un uzplaukšana.»

Rakstā «Valodas lietas» (1888) viņš aicina: «Lūdzami, pūlēsimies jo krietnāki, gādāsim jo čaklāki savas tēvu valodas kopšanas labad!» Kronvalds ir pārliecināts, ka latviešu valoda ir pietiekami bagātīga, lai nelietotu aizgūtus vārdus (perša, gaņģis, note), kam ir analogi latviešu valodā. Viņš ierosina – ja kāda vārda pietrūkst «pēc tagadēju laiku vajadzības, tad smelsim iz tuvākā avota – tālā svešumā vien palīga nemeklēdami! Pēc latviešu valodas citas valodas varētu nostādīt šādā kārtā:

1. leišu,

2. sanskrita,

3. slāvu,

4. grieķu un

5. ģermāņu v.

Mūsu valodai ir savs gars!». Tuvāk mūslaikiem rakstnieks Zigmunds Skujiņš bijis radošs vārdu darinātājs un kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem aicinājis sargāt un attīstīt latviešu valodu, vērsies pret pārkrievošanu. Ar viņa vieglu roku valodā parādījās daudz jaunvārdu – tālrāde, tāldzirde, vaļasprieks, skrotzīmulis, klupināšana…  

Kad radusies latviešu valoda

Ir pamats lepoties ar to, ka latviešu valoda ir dzimtā valoda apmēram pusotram miljonam cilvēku. Mums ir sava rakstība, bet tādas nav trijām piektdaļām pasaulē zināmo valodu. Pirmās liecības par latviešu valodu ir saglabājušās no 16. gadsimta sākuma. Senākais latviešu valodā pierakstītais teikums esot frāze «tā ir, kā ir». Negribētos jau, lai vēsturē paliekam ar tādu vārdu virknējumu, bet, kā smejies, vārdus no dziesmas neizmetīsim. Labāk, lai «tā ir, kā ir», nevis latvietim tipisko «nē, nu jā», par ko iesmejam gan paši, gan mūs uz zoba velk citi. Liecības par pirmo latviešu valodā sarakstīto grāmatu saglabājušās no 1525. gada. Ap to laiku parādījušies pirmie latviskas izcelsmes pavārdi vai uzvārdi. 1694. gadā latviski izdota mācītāja Ernsta Glika tulkotā Bībele, kurā viņš mēģinājis veidot jaunu sistēmu un leksiku latviešu rakstu valodā, kam vēlāk bija milzīga ietekme uz latviešu rakstības izveidi un rakstu valodas gramatiku. Tiek pieļauts, ka Gliks radījis vairākus vārdus (īslaicīgs, noraksts, liekulis), kā arī izvēlējies tautas valodā lietotos – ražens, svārstīt, tēls, kas pirmoreiz rakstos izmantoti tieši Bībeles tulkojumā. Parādījās arī pirmās latviešu ābeces un lūgšanu grāmatas, un mūsu senči tās varēja lasīt savā valodā, nevis vācu vai kādā citā, kad viņiem tekstus lasīja mācītāji.

Pienāca 19. gadsimts – jaunlatviešu laiks Latvijā. Iznāca pirmie nozīmīgie latviešu autoru oriģinālsacerējumi un tulkojumi, radās jauni vārdi, tika izdoti latviešu laikraksti. Latviešu valodas aģentūras veidotajā metodiskajā materiālā «Latviešu valodas stāsts» rezumēts, ka no zemnieku un mājas valodas latviešu valoda kļūst par kultūras un nācijas valodu. Vēl kāds citāts no iepriekš minētā materiāla: «Latviešu valoda turpina attīstīties, arī neskatoties uz mērķtiecīgo rusifikācijas jeb pārkrievošanas politiku, kas 19. gadsimta vidū norisinās visā Krievijas impērijā. Iznāk Kaudzīšu «Mērnieku laiki», Rainis iztulko Gētes «Faustu». Latviešu inteliģence tolaik prot vismaz trīs valodas – vācu, krievu un latviešu –, tomēr rakstnieki apzināti izvēlas rakstīt latviski un likt pamatus Latvijas nacionālajai rakstniecībai un līdz ar to visas latviešu nācijas identitātei.» Tā arī ir atbilde, kāpēc tautai nepieciešama sava valoda un kā tās atgādinājums – Valsts valodas diena.

Kaujas par valodu

Valodas jautājums Latvijā bijis karsts visu laiku – gan tad, kad latviešu valoda kļuva par līdztiesīgu citām valodām šajā teritorijā, gan vēlāk, kad tā tika nīdēta un pazemināta nozīmībā. 1918. gadā tika nodibināta Latvijas valsts, un latviešu valoda pirmoreiz kļuva par valsts valodu. Taču likums par latviešu valodu kā valsts valodu tika pieņemts tikai 1935. gadā. Līdz tam bija citi normatīvi dokumenti, kas regulēja latviešu valodas un citu valodu lietošanas nosacījumus. Nu likumā melns uz balta bija pateikts, ka valsts valoda ir latviešu valoda; valsts valodas lietošana ir obligāta armijā, flotē un visās valsts un pašvaldības iestādēs un uzņēmumos, kā arī visos privātos iestādījumos ar publiski tiesisku raksturu; valsts un pašvaldību rakstos un mācību grāmatās latviešu valodā lietojami latīņu burti, periodiskie izdevumi latviešu valodā, kas iznāk biežāk kā vienreiz nedēļā, iespiežami latīņu burtiem. Un interesants punkts likumā: «Rakstiskiem līgumiem, dāvinājuma aktiem, vekseļiem, parādu un citiem saistību rakstiem, ja tos Latvijā pēc 1935. g. 1. februāra slēdz Latvijas pilsoņi, ir saistības un pierādījuma spēks vienīgi tad, ja tie rakstīti valsts valodā.»

Kā arī «atklātiem izziņojumiem: izkārtnēm, afišām, plakātiem, gaismas reklāmai, cenu rādītājiem, iekšzemes tirgū laisto iekšzemes preču etiķetēm un tirdzniecības marku tekstam jābūt valsts valodā. Uzņēmumu, organizāciju un brīvo profesiju spiedogiem un zīmogiem jābūt valsts valodā».

Pēc Otrā pasaules kara un Latvijas okupācijas latviešu valoda publiskajā telpā tika lietota mazāk, bet joprojām saglabājās kā valsts valoda. 1988. gadā, Trešās atmodas laikā, 354 000 Latvijas iedzīvotāju nobalsoja par latviešu valodu kā valsts valodu, un tas lika LPSR Augstākajai padomei pieņemt papildinājumu Konstitūcijā: «Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts valoda ir latviešu valoda.» Pārkrievošanas mērogam pietiek ar vienu piemēru, kas tika publicēts 1990. gadā laikrakstā «Jelgavas Ziņotājs» ar virsrakstu «Latviešu valodu uzskatām par nevajadzīgu...»: «Izsūdzu jums savu sašutumu par to, kāda kārtība valda telefona sarunu punktā Pasta ielā. Biju izsaukta uz sarunu ar Repino. Bet visi ziņojumi šajā iestādē tika izteikti krievu valodā, tāpēc īsti neuztvēru, ka mani aicina kabīnē. Darbiniece, kas tovakar dežurēja, zināja, ka esmu ieradusies, un acīmredzot arī ievēroja, ka kabīnē neieeju. Bet latviski savu uzaicinājumu neatkārtoja. Šādu attieksmi pret klientiem uzskatu par nekaunību. Varbūt ar jūsu starpniecību varētu ietekmēt sakaru nodaļas priekšnieku padomāt arī par krieviski nerunājošajiem. L. ŠILIŅA.»

Laikraksts šo vēstuli nosūtīja sakaru mezglam un saņēma gan deviņdesmitajiem gadiem, gan daudz vēlākam laikam tipisku atbildi: «Mēs vadāmies no pieņēmuma, ja klients runā ar citas valsts abonentu, tad viņš saprot starpnacionālo sazināšanās valodu krievu. Tāpēc arī aicinājums uz kabīni izskan krievu valodā bez atkārtojuma latviski. Latviešu valodu šajā gadījumā uzskatām par nevajadzīgu. Saruna bija ar Krievijas pilsētu Repino, un aicinājums kabīnē atbilst šai mūsu iedibinātajai kārtībai. Savukārt sarunas Latvijas teritorijā tiek pieteiktas divās valodās: latviešu un krievu. Jūsu sašutumu uzskatām par nepamatotu. Jelgavas sakaru mezgla priekšnieks G. KALNS.»

Valsts valodas statusu un lietošanas pamatus pašlaik nosaka Latvijas Republikas Satversmes 4. pants un 1999. gadā pieņemtais Valsts valodas likums.