Tautā bieži mēdz runāt par šprotēm, kas esot reņģes. Šis nepareizais apgalvojums norāda uz runātāja neziņu par brētliņām, kas ir mūsu slaveno "Rīgas šprotu eļļā" pamats. Valodniece Benita Laumane skaidro, ka vārds "brētliņa" latviešu valodā ir aizguvums no lejasvācu bredling vai vācu brätling, tiek runāts arī par durteni, ķilavu, reņģi, slikti, strimalu un šproti.
Ko mēs zinām par brētliņu?
Brētliņa ir sīka zivs, tās garums nepārsniedz 16 centimetrus un svars 25 gramus. Brētliņu dzīves ilgums parasti ir 8–10 gadi, bet dažkārt ir sastopami pat 12 un vairāk gadu veci eksemplāri. Rūpnieciskajos lomos galvenokārt ir 1–5 gadus vecas zivis. Brētliņas aug ātri – to ķermeņa svars palielinās lielākoties pirmajos trīs dzīves gados.
Vasarā un rudenī brētliņas uzturas jūras augšējos slāņos virs aukstā ūdens starpslāņa. Atkarībā no tā, kādā dziļumā izvietojas šīs aukstā ūdens masas, mainās arī brētliņu uzturēšanās vietas. Ja vasara ir vēsa, aukstā ūdens starpslānis veidojas seklāk, un zivtiņas uzturas virs tā 20–40 metru dziļumā. Ziemā un pavasarī brētliņas uzturas dziļumā. To dzīvei nepieciešamā ūdens temperatūra ir 4–6 grādi un skābekļa daudzums ūdenī ne mazāks par 1 mililitru uz litru. Brētliņām piemērotākais ūdensslānis šajos gadalaikos ir 70–120 metru dziļumā. Ziemošanas vietās Gotlandes ieplakā brētliņu izplatību stipri ietekmē skābekļa daudzums ūdenī. Brētliņu nārsts ir ļoti izstiepts. Tas sākas martā un beidzas jūlija beigās, augustā. Lielākā daļa šo zivju pirmo reizi nārsto dzīves otrajā gadā. Nārstu sāk lielākās un vecākās zivis, bet nārsta perioda beigās, vasarā, nārsto jaunās, nobriedušās zivis. Brētliņa barojas ar planktona vēzīšiem, un to daudzums jūrā ir atkarīgs no gadalaika – vasarā to ir daudz vairāk nekā ziemā. Brētliņu aktīvās barošanās mēnešos – jūlijā un augustā – zivtiņas šprotu ražošanai ir mazderīgas, jo to kuņģis ir pārpildīts ar planktona vēzīšiem – tā saukto "kalanusu". Šajā laikā gaisa un ūdens temperatūra ir augsta, gremošanas process norit ļoti intensīvi, kuņģa saturs ļoti ātri bojājas, un kuņģis plīst. Pārplīst ne tikai kuņģi, bet arī zivju vēderiņi. Tā brētliņas zaudē savu tirgus vērtību, jo rindot šādas zivis kārbās ir neprāts – tās atverot, šprotu vietā jūs ieraudzīsiet neizskatīgu nenosakāmas izcelsmes zivju putru.
Brētliņu zvejas "nacionālās īpatnības"
Visas Baltijas jūras brētliņas tiek novērtētas kā viena krājuma vienība. Pagājušā gadsimta beigās bija mēģinājumi izdalīt atsevišķus brētliņu krājumus vai populācijas, tomēr bioloģiskā informācija liecināja par vienu kopīgu krājumu visā Baltijas jūrā. Pieaugušās brētliņas uzturas jūras atklātajā daļā, bet mazuļi rudenī un nākamā gadā sākumā kopā ar reņģu mazuļiem apdzīvo arī piekrastes ūdeņus. Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta "Bior" Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups precizē: "Brētliņu zvejā lielākās nozvejas tiek realizētas ar pelaģiskajiem traļiem (gan parastiem, gan dvīņu traļiem) ar āmju izmēru 16 milimetri. Brētliņu zveja notiek visu gadu, tomēr vairumā Baltijas jūras valstu tieši gada pirmajā pusē ir lielākās nozvejas. Baltijas jūras ziemeļu daļā ziemas laikā ierobežojošais faktors ir ledus, kas neļauj vai būtiski apgrūtina tralēšanu."
Visu Baltijas jūras valstu kopējā brētliņas nozveja 2022. gadā bija 301 tūkstotis tonnu (par 6% vairāk nekā gadu iepriekš), tomēr rekordlomi pieder 1997. gadam – kopumā 543 tūkstoši tonnu. Mūsu ūdeņos vislielākie brētliņu lomi vilkti uz rietumiem no Ventspils ostas, nelielos daudzumos brētliņas tika piezvejotas arī Rīgas līča reņģu zvejā. Latvijas zvejnieku brētliņu lomi 2022. gadā bija 31 353 tonnas, kas ir par 7% vairāk nekā pirms gada. Zinātnieks Fausts Švecovs "Latvijas zivsaimniecības gadagrāmatā 1996./97." iesaka piecas ievērības cienīgas lietas, kas būtu jāievēro mūsu zvejniekiem:
jūlijā un augustā lomos ir daudz tā saukto "kalanusa" brētliņu. Zvejojiet no četriem līdz astoņiem rītā, un jūs uzlabosiet šo lomu zivju kvalitāti;
rudenī, nākamā gada sākumā liela mazuļu piezveja. Zvejojiet brētliņu tālāk no krasta, tur mazuļu piezveja būs mazāka;
rudenī nav mazuļu piezvejas. Nākamajos gados negaidiet nozvejas limita palielināšanos. Ja mazuļu piezvejas nebūs divus gadus, trešajā var gaidīt limita samazināšanos;
decembrī sākas "īstā" ziema, ilgi pieturas sals. Gaidiet zvejas apstākļu pasliktināšanos janvārī. Tie atkal uzlabosies februārī;
no janvāra līdz februāra beigām pasliktinās zvejas situācija, brētliņas pāriet uz dziļākiem ūdens slāņiem. Iespējams, ka brētliņas dodas uz ziemošanas vietām dienvidos no Krievijas un Polijas ekonomiskajās zonas, tātad ārpus Latvijas ekonomiskās zonas. Ticams, ka tās atgriezīsies Latvijas ekonomiskajā zonā tikai vasarā.
Brisele samazina nozvejas kvotas
Brētliņai ir raksturīgs ļoti svārstīgs paaudžu ražīgums, un tas var būtiski ietekmēt krājumu dinamiku. Pēdējos gados ļoti ražīgas paaudzes bijušas 2003. un 2008. gadā. Pēc zinātnieku novērtējuma, 2022. gada brētliņu paaudze bijusi ļoti neražīga, līdzīgi kā gadu iepriekš. Savukārt zvejas izraisīta mirstība pēdējos piecos gados liecina par krājuma pārzveju. Zinātniskais padoms ieteica brētliņu zvejas iespējas 2023. gadā samazināt par 10,3%. Eiropas Komisija aicināja dalībvalstis samazināt nozveju būtiskāk. Samazinājuma pamatā bija iespējamā Baltijas jūras centrālās daļas reņģu piezveja brētliņu zvejā. Eiropas Padomē dalībvalstis atbalstīja zinātnisko padomu un vienojās samazināt brētliņu zvejas iespējas 2024. gadā par 10,3% (Latvijas nozvejas kvota Baltijas jūrā šogad ir 27 807 tonnas).
Lai gan zinātnieki optimistiski raugās nākotnē par zvejas iespējām Rīgas līcī, tomēr bažas radot nestabilā situācija Baltijas jūras atklātajā daļā, kur brētliņu divas pēdējās neražīgās paaudzes nesola zvejas iespēju uzlabošanos.
Vai izveidojies brētliņu deficīts?
Akciju sabiedrības "Brīvais vilnis" līdzīpašnieks Arnolds Babris ir bažīgs: "Pērn Eiropas Komisija pieņēma lēmumu samazināt reņģu un brētliņu nozvejas kvotu Baltijas jūrā, kā dēļ pieauga zivju cena. Tāpat ir aizliegums Baltijas jūrā zvejot aprīlī, kā dēļ esam spiesti strādāt ar iepriekš sasaldētām izejvielām, ko esam sakrājuši ziemas laikā. Taču jau šobrīd var redzēt, ka veidojas reņģu un brētliņu deficīts. Agrāk mēs pirkām šīs zivis par 50 centiem kilogramā, bet tagad neko lētāk par 75 centiem atrast nevar. Pieļauju, ka saldētu brētliņu cena varētu sasniegt eiro par kilogramu. Esam spiesti celt cenu savai produkcijai, rezultātā samazinās pārdošanas apjomi." Uzņēmuma apgrozījums 2022. gadā bija 14 miljoni, bet pērn – 12 miljoni eiro, kopumā saražojot 15 miljonus konservu kārbu un 80% produkcijas realizējot ārpus Latvijas.
Esam līderos zivju konservu eksportā
Starptautiskajā ārējās tirdzniecības statistikā reņģes un brētliņas nenodala, bet apkopo grupā kopā ar visām sardīnēm līdzīgajām zivīm. Latvijai un citām Baltijas jūras valstīm nozīmīgs ir gan atdzesētu un saldētu reņģu un brētliņu eksports, gan arī šo zivju konservu eksports.
No Baltijas valstīm atdzesētu sardīnēm līdzīgu zivju (reņģu un brētliņu) eksportā izceļas Lietuva. 2022. gadā Lietuva eksportēja atdzesētas reņģes un brētliņas par 2,3 miljoniem eiro (gandrīz 90% visu zivju uz Dāniju). Latvija ierindojās astoņpadsmitajā, Igaunija – četrpadsmitajā vietā. Vērtējot saldētu reņģu, brētliņu un sardīņu eksportu uz vienu iedzīvotāju, pirmajā vietā pasaulē bija Fidži (9,3 eiro uz vienu iedzīvotāju), otrajā vietā – Igaunija (8,8 eiro), Latvija ierindojās sestajā vietā (5,2 eiro). Savukārt, vērtējot sardīnēm līdzīgo zivju konservu eksporta apjomu uz vienu iedzīvotāju, 2022. gadā Latvija ar 27,8 eiro uz iedzīvotāju bija pirmajā vietā pasaulē, atstājot aiz sevis Maroku un Horvātiju (attiecīgi 13,7 un 8,8 eiro uz vienu iedzīvotāju). "Šobrīd ražojam ļoti daudz produktu no brētliņām un reņģēm. Tie pamatā ir šprotu konservi. Daudz eksportējam uz Moldovu, arī uz Izraēlu, Meksiku, Slovākiju, Čehiju, Uzbekistānu, Ukrainu un citām valstīm," stāsta AS "Brīvais vilnis" ražošanas direktore Dace Bokmeldere. Patlaban uzņēmums savu augstvērtīgo produkciju eksportē uz četrdesmit pasaules valstīm.
Garšas odziņas brētliņu pārstrādē
Zivis dažādos veidos Latvijas tagadējā teritorijā apstrādātas jau izsenis, bet šprotu ražošana aizsākusies pirms gadiem simt trīsdesmit. Pirmās ziņas ir no 1892. gada Rīgas jūrmalas reģiona, kur iedzīvotāji bija izdomājuši apkūpināt nozvejotās brētliņas – tā tapušas kūpinātās šprotes. Pēc tam radās ideja tās konservēt, veidojot iezīmīgas šīs produkcijas tradīcijas. Līdz Pirmajam pasaules karam Latvijā ražotie šprotu konservi bija sasnieguši jau ievērojamus apjomus, kā arī saņēmuši cariskās Krievijas impērijas atzinību. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā šprotu ražošana tika atsākta ar vēl lielāku jaudu gan Rīgā, gan citās piejūras pilsētās (1938. gadā Latvijas ūdeņos tika nozvejots 6131 centners brētliņu). Bija pat mēģinājumi šos konservus pārdēvēt par sardīnēm, tomēr tas īsti tirgū neaizgāja. Pēc tam radās konservu nosaukums "Rīgas šprotes", saistoties tieši ar Rīgas jūras līci. Arī D. Bokmeldere atzīst, ka viņu uzņēmuma vispopulārākais un pieprasītākais produkcijas veids ir tieši šprotes: "Tās nav lielās šprotes, jo tās ir brētliņas. Lielās šprotes tiek ražotas no reņģītēm. Manas mīļākās ir "Salacgrīvas šprotes", ko pēdējā laikā arvien vairāk iepērk lielie Latvijas tirdzniecības centri."
"Brīvajā vilnī" regulāri top jauni konservu veidi. Pašlaik uzņēmums mēģina iekarot tirgu ar dažādos veidos apceptu brētliņu konserviem – brētliņām gan ābolu, gan burkānu-karija, gan tomātu mērcē ar papriku –, bet pilnīgs jaunums ir brētliņas unagi jeb suši mērcē. Tās ir iepakotas mazās kārbiņās, kas sver tikai 125 gramus, un tās paredzētas kā viena ēdienreize vienam cilvēkam. Brētliņas ir bez galvām, bet ar savu īpašu garšas odziņu. Aizsākums slavenajām cara laika "Rēveles ķilavām", protams, ir brētliņu sālīšanas tradīcijas pie sābriem igauņiem Tallinā. 1933. gadā izdotā pavārgrāmata "Iekšzemes produktu ēdieni" piedāvā kādu savdabīgu, atšķirīgāku recepti: "Sālītas brētliņas olu mērcē. Olu dzeltenumus, etiķi, sarīvētu sīpolu, sviestu un cukuru liek katliņā un uz lēnas uguns maisot karsē tik ilgi, kamēr mērce iegūst skābā krējuma biezumu. Atdzesētā mērcē liek no asakām atbrīvotas un smalki sakapātas sālītās brētliņas. Šādi sagatavotu masu liek siļķu bļodās, izgrezno ar brētliņu galvām, cieti novārītu sakapātu olu, tomātiem un zaļumiem." Tomēr stāsts par brētliņām būtu nepilnīgs, ja aizmirstu klasisko to iesālīšanas recepti. Lūk, kā tas notiek jau gadsimtiem ilgi, šoreiz pie Vidzemes lībiešu pēctečiem: "Nomazgātus brētliņus saliek kārtām traukā un pārkaisa ar šādu maisījumu: smalkie pipari, virces, mazliet kanēļa, muskatziedi, cukurs un sāls. Visu pārslacina ar ūdeni, uzliek tīru dēlīti un nosloga. Trauku nosien. Pēc 6–8 dienām brētliņi ir gatavi ēšanai." Veseli ēduši, un neaizmirsīsim veidot krājumus ziemai!
UZZIŅA
Uzreiz pēc reņģes brētliņa ir otrā izplatītākā siļķveidīgo zivju suga Baltijas jūrā. Te brētliņa ir pielāgojusies dzīvei ūdenī ar mazu sāļumu. Pēc ārējā izskata brētliņa ir līdzīga reņģei, taču to ir viegli atšķirt pēc zvīņu sakārtojuma asā, atskabargainā ķīlī, kuru var sajust, novelkot ar pirkstu gar vēderu virzienā no astes uz galvu. Latvijas ekonomiskajā zonā brētliņas ir sastopamas visur, kur jūra ir dziļāka par 30 metriem.
