Sarkani melnais karogs ir ukraiņu karavīru karogs. Tāda krāsa rodas, kad Ukrainas zilidzeltenais karogs samirkst asinīs. Un ukraiņu asinis turpina līt katru dienu, dodot mums laiku. Mums – latviešiem, igauņiem, lietuviešiem, poļiem, vāciešiem, frančiem, spāņiem – un visām pārējām tautām, kas trāpīsies krievu pasaules iedomātajā ceļā «no Vladivostokas līdz Lisabonai». Pirms mēneša Latvijas armijas organizētā seminārā kāds augsti stāvošs ukraiņu pulkvedis stāstīja par informatīvo karadarbību. Par krievu metodēm ukraiņu karavīru kaujasspara graušanai un sabiedrības iebiedēšanai. Bija daudz jautājumu un daudz atbilžu. Promejot autostāvvietā viņš paspieda man roku un sacīja: «Tikai nepazaudējiet savu valsti. Esiet ļoti uzmanīgi. Pieskatiet savus ienaidniekus. Un saudzējiet Latviju.»

Turpinājums 2. lpp.

Tagad arī karagūsteknis Oleksejs Anulja vēsta to pašu – ja krievi netiks sakauti pilnībā, Latvija var būt nākamā. krievija – tās ir šausmas, tā ir maniakālas vardarbības esence, tur vairs nav nekā cilvēciska. Oleksejs krievu pasauli ir piedzīvojis, būdams saņemts gūstā, un dažādās ieslodzījuma vietās viņš pavadījis desmit mēnešus. Tā ir šaušalīga pieredze, kurā katra epizode atstājusi nospiedumu viņa miesā, lauztos un kopā vēlāk skrūvētos kaulos, šūtos un pāršūtos muskuļos, titāna implantos, un smagi cietušā karavīra psihē. Par krievu gūstā piedzīvoto viņš runā neticami lietišķi, bet ir jau arī šos desmit gūsta mēnešus stāstījis un pārstāstījis neskaitāmas reizes – gan specdienestiem, gan pašmāju un ārzemju medijiem. Pasaulei ir jāredz krievu pasaules patiesā seja, un tā ir karavīra Olekseja misija.

Uzstāšanos Ogres ģimnāzijas aktu zālē Oleksejs sāk ar apliecinājumu – kā jau karagūstekni pēc apmaiņas viņu pārbaudījuši Ukrainas drošības dienesti un pirms atbraukšanas uz rehabilitāciju Latvijā – arī mūsējie. Katram faktam viņa stāstā esot apliecinājums, un tas kalpo kā juridisku pierādījumu bāze starptautiskajā tiesvedībā pret krieviju par tās pastrādātajiem kara noziegumiem. Oleksejs ir kara noziegumu upuris. Karavīrs, kas tika nežēlīgi spīdzināts, pazemots, psihiski iznīcināts un tagad pēc 18 operācijām augšāmcēlies.

«Šitais hohols vēl noderēs»

Tas bija 2022. gada 9. marts, kad viņš ar pārinieku atgriezās no nakts maiņas – 19 kilometru no Černihivas, Lukašivkā. Atpūtušies pamestā mājā, līdz izdzirdējuši sprādzienus. Krievu tanki nāca iekšā un šāva pa mājām. Tajā kaujā viņa brigāde cīnījās pret milzu pārsvaru – 140 ukraiņu pret 5000 krieviem, 35 tankiem, bruņumašīnām. Viņiem uz visiem bijusi tikai viena prettanku raķešu sistēma. Olekseju ievainoja, šķembas sejā, žoklī, rokā. Biedri bija miruši. Viņš 12 stundu slēpās izžuvušā grāvī. Krievi medīja izdzīvojušos, bet viņu neatrada. Oleksejs devās uz blakus ciemu Slobodu, kur cerēja paslēpties pie sava bērna krustmātes. Pirmais cilvēks, ko ceļā satika, bija baltkrievu vecmāmuļa. Viņa ievainotajam karavīram iedevusi maišeli ar vārītām olām un otru ar konfektēm. Arī nākamā ciemā sastaptā bija vietējā iedzīvotāja. Gadus 35–40 veca. Un viņa Olekseju nodeva krieviem. Ievainotu, asiņainu. Tā sieviete tagad par dzimtenes nodevību sēž cietumā. Un kaut kad Oleksejs grib pie viņas aiziet. Pajautāt, kāpēc.

Ciet Olekseju paņēma burjati. Nenošāva, jo domājuši, ka viņš ir īpaši vērtīga trofeja – vācu zābaki, amerikāņu josta, japāņu pulkstenis –, domājuši, būs amerikāņu algotnis. Bet štābā Ivanivkā kāds krievu karavīrs viņu atpazina kā pazīstamu kikbokseri – dzīvē pirms kara. Nosprieduši, ka šitais hohols gan jau vēl noderēs. Nenošāva.

Elle pēc elles briesmīgāka

Pēc pirmajām pratināšanām viņu pārveda uz Ripkinas rajonu, tuvāk Baltkrievijas robežai. Pamesta ēka bija pielāgota gūstekņu spīdzināšanai. Un tas bija sākums entajiem elles lokiem. Ar katru ieslodzījuma vietu licies, ka ļaunāk vairs nevar būt, ka pēc kā tāda nevar izdzīvot, bet var. Viņam salauza ribas, salauza pirkstus. Viņa ekstremitātes asiņoja. Viņu spīdzināja ar elektrību. Citi gūstekņi mira, Oleksejs izturēja. Droši vien sava sporta rūdījuma dēļ. Viņš spēja izturēt sitienus, spēja izturēt stundām ilgu karāšanos āķī, aiz muguras aizlauztām rokām, bet brīdī, kad vairs nespēja, palīdzēja augstāki spēki. Vīzijas. Vecmāmiņa atnāca, pateica, ka viņam vēl bērni audzināmi.

Krievu piekopto spīdzināšanas metožu apraksts ir šaušalīgs. Cilvēku sagrauj ne vien fiziski, bet arī psiholoģiski. Stundām ilga sišana, mērdēšana badā, slāpēs, izvarošana. «Rīta vingrošana», kuras laikā novārdzinātākajiem gūstekņiem vienkārši apstājās sirds. Vājprātīgi higiēnas apstākļi – fekālijās, asinīs un urīnā uzburba āda. Un urīnu arī nācās dzert, lai kanna tukša un būtu atkal, kur čurāt. Un no grīdas ar muti izsmelt asiņu peļķes. Ar gūstekņiem eksperimentēja, diennaktīm neļāva gulēt, pa padsmit stundām neļāva kustēties, neļāva nokrist un nomirt. Un nemitīgi sita. Sita no rīta 6:00, sita pirms «pastaigas» 7:00, sita pēc, sita pirms iešanas uz izmeklēšanas izolatoru, sita visas diennakts garumā.

Kad šķitis, ka nekā drausmīgāka vairs nevar būt, Olekseju ielika karcerī. Tur bija vēl briesmīgāk, prāts sāka šķobīties.

Jūs tādu krievu nevarat iedot...

Oleksejs gūsta gaitā zaudēja 40 kilogramu, un katrs pārbaudījums viņam varēja būt nāvējošs. Totālā badā esot, viņš aptvēris, ka ar karstu ūdeni aplieta kāpostlapa ir dzīvības un nāves jautājums. Oleksejs ēda arī tārpus un dzīvu peli apēda, kas tikpat izmisīgi pretojās viņa mutē. Ar zobiem un nagiem, lai izdzīvotu. Bet izdzīvoja Oleksejs, un tika iekļauts gūstekņu apmaiņā. Jo Ukrainas pusē kāds sens draugs ļoti pacentās. Bet Olekseja tēvs dēlu no gūsta nesagaidīja. Krievi viņu un vēl četrus karavīrus sadedzināja dzīvus.

Detaļas Olekseja stāstā ir šausminošas. Mūsu kopējais ienaidnieks ir sadistisks maniaks, nezvērs. Un tiem spīdzinātājiem, kuri teica, karā jau tā notiek, jūsējie taču dara tāpat, Oleksejs atbild – nē, mēs tā nedarām:

«Iedodiet man tādu pašu krievu, cietušu kā es! Mēs apsēdīsimies un izrunāsimies. Lai tas krievs izdara visas ekspertīzes, pierāda Hāgā, ka viņš patiešām ir cietušais, un mēs ar viņu atvainosimies viens otram. Teiksim – piedod par notikušo, mūs vienkārši sūtīja vienu pret otru. Bet jūs tādu krievu nevarat iedot... Nevarat!»

Kad krievu pasauli pārcietušais ukrainis beidz runāt, ģimnāzijas zālē ilgi valda klusums. Līdz to pārtrauc mērs Egils Helmanis, šī pasākuma un ukraiņu vizītes galvenais organizators. Latvijai jebkāda veida sadarbība ar krieviju ir jāpārtrauc. Mums ir jāpanāk robežas pilnīga slēgšana. Nekavējoties.

JA BŪS PĀRRUNAS, LATVIJA BŪS NĀKAMĀ

Pēc uzstāšanās plašākai auditorijai Ogres Valsts ģimnāzijā Oleksejs Anulja veltīja brīdi sarunai ar laikrakstu.

OVV: – Jūs braucat un dalāties ar savu stāstu. Kāds ir mērķis?

Oleksejs Anulja: – Mani uzaicināja Egils Helmanis. Lai atvērtu cilvēkiem acis. Jums jāņem vērā, ka jūs esat pierobežas rajons un jums krievi ir vēl tuvāk nekā mums.

– Jā, un mums ir pašiem savi vietējie orki. Vatņiki.

– Es vēlos, lai jūsu cilvēki padomātu, aizdomātos. Ja kas līdzīgs rīt notiks pie jums, tad jums ir kaimiņi, kas jūs iemetīs tādos pašos apstākļos, kā mani nosūtīja. Mani taču arī nodeva. Parasti cilvēki. Sieviete. Es faktiski gāju cīnīties par viņu, bet viņa ņēma un nodeva.

Bet tikai tad, kad nokļūsti tur – tas ir jāsaprot, pat ja tu esi par krieviju, pat ja tu esi krievs un pat, ja esi pacēlis krievijas karogu, tur nevienu tas neinteresē un neviens to nepēta. Ar mani vienā ieslodzījumā sēdēja cilvēki divdesmit – tādi, kas bija par krieviju, un neviens no viņiem laukā neizgāja. Nezinu viņu likteņus, bet domāju, viņi tur gāja bojā.

– Ko mēs Latvijā tagad varam darīt. Kā rīkoties, ja Latgalē un sevišķi lielajās pilsētās ir daudz krievijas atbalstītāju.

– Jā, zinu, Latgalē. Kad ārstējos Jūrmalā un braucu no turienes vilcienā uz Rīgu, man piesējās viens no Latgales – ko tad es nekaroju par savu Zeļenski. Viņš to vien gaida, kad latviešus izvedīs uz Sibīriju, staigāšot pa latviešu mājām... Viņš vilcienā latviešu klātbūtnē man piesējās, un par mani iestājās latvieši, kas bija vagonā. Viņi izdzina to tipu tamburā, un viens latvietis tad nāca un man atvainojās. Jā, es zinu par Latgali, par Daugavpili... Ko var darīt? Mērķis ir kāds – kamēr Ukraina karo ar krieviju...

– Mums ir laiks.

– Jums ir laiks. Tiklīdz jautājums par Ukrainu tiks atrisināts – pat, ja viņi karu zaudēs, viņiem būs jāsāk jauns karš. Citādi viņiem nāksies saviem krieviem skaidrot, kāpēc viņi tik slikti dzīvo. Bet pašlaik ir karš. Nebūs kara, nāksies skaidroties. Tas ir viens. Otrs – kādam būs jāatriebjas par zaudēto karu. A kas ukraiņiem palīdzēja? Tie taču ir latvieši – fašisti. Tie ir latvieši, kas noskaņoja ukraiņus pret krieviem. Tas viss būs. Tieši Latvija būs nākamā valsts. Viņi ienāks no Kaļiņingradas. Igauniju nogriezīs. Caur jums ir tuvākais ceļš uz jūru. Un tāpat Latviju okupēs. Man šķiet, tas ir nenovēršami, ja viņi netiks sakauti pilnībā. Ja būs pārrunas, Latvija būs nākamā. Ja viņus sakaus pilnībā, kādu brīdi būs atelpa.

– Ko jūs saucat par kara beigām? Kā šobrīd karš varētu beigties?

– Es uzskatu, kara beigas būs tad, kad viņi aizbrauks atpakaļ pie sevis un būs demilitarizētā zona – no viņu puses visā krievijas robežas garumā.

– Lai viņi paši smok savā koncentrācijas nometnē.

– Jā! Jā. Bet pārrunas un konflikta iesaldēšana, tas novedīs pie jauna kara.

_______________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

#SIF_MAF2024