IRĒNA LOČMANE
***
Ir brīnumiņam, brīnumiņam...
Brīnumiņam jānotiek,
Lai debess slūžas atvērtos,
Lai zvaigžņu lietus nolītu
Un sirdis valgmi uzsūktu,
Lai tūkstoš rožu smaržā mītos
Un krāsas zvaigznēm līdzinātos.
Lai dzīvība no augošā
Vērtu mīlā plaukstošā.
Lai siržu dzīlēs, dvēselēs
Zied ziedi, mūzas muzicē.
Ir debess slūžām jāatveras,
Ir brīnumiņam jānotiekas...
VILNIS BRĪDIŅŠ
Baltā naktī, pēc un pirms,
kad rīts būs satraukti svētīts,
nešpetnās maskas būs nomestas nost,
viss tiks no jauna vētīts.
Tad ielās klīdīsi mērķtiecīgs,
vērosi citu dzīvi,
bet baltajai naktij,
pēc un pirms,
ne vienmēr ir pīpeņu rīti.
Baltajā naktī, pēc un pirms.
INGŪNA ROZENBERGA
TAUTASDZIESMA
Tā ir mana tauta
Un mana dziesma.
Tā ir mana valsts,
Un tas ir mans balsts.
Lai meitas zied
Un dēli dzied.
Lai tautasdziesma
Tautās iet.
Kur mūsu tauta dzejas skandē,
Kritiķi nopeļ tās.
Neesot īstā ritmā,
Viņu ausīm derdzas.
Man vienalga,
Vai tā Rīga, vai Riodežaneiro.
Galvenais, ka tautas doma
Dziļi sirdī zeļ un plaukst.
Latvietis to gaismu, kas ir sirdī,
Neslēpj pagultē, bet gaismā ceļ.
Tā, bagātinot savu tautu,
Paceļ to virs kalniem un ar dziesmu tautās iet.
MĀRIS ROŽKALNS
Zem mazākā zieda ieslēpies brīnums,
Iesmej, kad atveras sirds.
Zibeņa pērkoni šauj bultu prieku,
Lietū katra lāsīte brīvību smeļ.
Ielīksmo dvēsele varavīkšņu sejās,
Putna raļļos jūnijs plaukst.
Visi Visumā aicina tevi,
Jau mušai apnicis dūkt
Un odam neatlaidīgi sūkt.
Esi Dieva bērns,
Atver savas baznīcas durvis!
AIJA ŽILVINSKA
LIETUS
– Tiešām? Nopietni? Lietus!!! Nudien līst...
Nupat vēl apburoši sildīja vasaras pilnbriedā pašā zenītā esošā saule. Arī lietussargu neesmu paņēmusi. Toms Bricis taču solīja vēl vismaz trīs dienas bez zemei tik nepieciešamās valgmes! Labi vēl, ka neesmu uzvilkusi savu iecienīto vienkrāsaino kleitu, uz kuras katra ūdens lāse pamanāma un sākumā šķiet kā traips. Raibs ir un paliek raibs, tajā nepamanīts var noslēpties ne tikai ūdens piliens, bet dažkārt arī kāds netīšs aukstās zupas pilieniņš. Šis rozā krāsas pavārmākslas meistardarbs vasaras svelmē ir iecienīts mūsu platuma grādos.
Raiba ir arī mana šīs vasaras pieredze. Šobrīd ir jūlija vidus un es atrodos svešas pilsētas centrā, zinot vien to, ka, dodoties pa labi, nonākšu autoostā. Un pēkšņi tieku pārsteigta ar lietusgāzi! Nekas cits neatliek, kā patverties tuvumā esošajā baznīcā. Dievnami man vienmēr raisījuši pozitīvas emocijas, palīdzējuši rast mieru un sakārtot domas.
Kad straujā lietus čalošana ir norimusi, dodos atpakaļ saules pielietajā pilsētā, kurā tagad viss izskatās nedaudz citādāk. Lietus ir noskalojis putekļus ne vien no ielām, bet arī no ļaužu acīm. Apkārtējie šķiet gluži kā atplaukuši stādi, kas saņēmuši spēcinošu valgmes devu. Arī es piepeši pamanu, ka pilsētas centrālais laukums atrodas pakalnā, no kura, nedaudz paejot ziemeļu virzienā, var tālu redzēt skaistās mazpilsētas ieliņas. Saprotu, ka esmu nokavējusi autobusu, uz kuru biju ceļā, tāpēc nespēju atturēties no mazas, nesteidzīgas pastaigas.
Gaisā tvan liepu ziedu smarža, kuru tikko nolijušais lietus darījis vēl spēcīgāku, un siltā saule jau paspējusi izžāvēt pirms brīža salijušās drānas.
Pēkšņi dzirdu ļaudis uzsaucam cits citam:
– Skaties, varavīksne!
Patiesi! Paceļot skatu debesīs, pamanu spilgtu pusapli krāsaini košā brīnuma.
Vasaras vidus dardedze!
Jūtos bagātīgi svētīta.
TINA ŽELVE
AKMENS AUG
Tur, dziļā Gaujas ielejā,
Stāv pamests šķūnītis mazs.
Tam blakus akmens sūnains, sargs,
Tas cenšas kādu saukt.
Te pēkšņi redzu – skuķēns nāk,
Tai rokās ziedu daudz.
Viņa pieglauž vaigu akmenim,
Teic: «Sveiks, mans vecais draugs!»
Tad uzliek ziedus akmenim,
Teic: «Lai tev smaržīgs rīts!
Zem tevis daudz ir bēdu likts,
Ak, mīļais, tu tā audz!»
SARMĪTE POIKĀNE
KOKU VALODA
Vai dzirdējis esi, kā koki runā?
Vai zini, kā izcirtums raud?
Sveķu asarām dzintara krāsā,
Līstot no celmiem, tas raud.
Meža pļaviņā klusi šalc ozols –
Tur, kur reiz vecvectēvs māju cēla.
Ozols, žūžinot robainās lapas,
Stāsta, kā māju sev vecvectēvs cēla.
Muižkunga vēlētos kokus tēsa,
Akmeņus laukā atrastos skaldīja,
Pamatus mājai, drošus un stiprus,
Lika no akmeņiem, kurus skaldīja.
Ozols te bija, ozols to redzēja –
Vecvectēvs pļavmalā stādīja mežu.
Tas bija vietā, kur raudošie celmi
Lej sveķu asaras – skumst par mežu.
Nav vairs vecvectēva stādītā meža,
Nav arī mājas, viņa celtās.
Drupās, piespiedies akmenim šķeltam,
Ieaudzis bērzs... Nav mājas celtās.
Bērzam savs stāsts par zudušo mežu.
Par krustknābjiem, dzeņiem,
Kas kaluši eglēs, par stirnām,
Par strazdiem un vēlreiz par dzeņiem.
Vien pelēkais alksnis maz runā, tik klausās –
Pārāk jauns viņš, nav stāstu tam daudz.
Bet ieklausies, cilvēk, lapu šalkās!
Tā koku valoda, pateiks tie daudz.
OTĪLIJA KROMANE
Jūra bezgalības pilnu
dvašu sūta,
ik vilnim klēpī
sēsties ļauj.
Viļņi sāļām lūpām
manas skūpsta,
vēsām putu rokām
manus plecus skauj.
Es izšūpoju savas ilgas
un izpeldinu acis
laimes asarās.
ZINA BUDAHA
Jau jūlijs klāt,
un vasara kā kupla sieva,
ar ziediem sevi apvijusi,
jau skatu met uz citu pusi,
kur ķirši, āboli, kur plūmes,
kur saulespuķes smej.
Skrien laiks ne tā kā bērnībā,
kad dienas vilkās gliemežātrumā,
tad gribējās ātrāk lielai būt,
tagad – dzīves ceļos vēl nepagurt.
Liekas, tikko vēl ievas ziedēja,
arī ceriņi, smaržīgais jasmīns.
Neskan lakstīgalas balss,
bet sirds vēl ilgojas
pēc kaut kā salda, nezināma.
Ir Līgo dziesmas izdziedātas,
un Pēteri jau arī klāt.
Nu, ko man sacīt, ko man teikt,
vien katru jaunu dienu sveikt,
kur vasara, kur bites zum,
kur ligzdās jaunās saimes dzimst
un pretī debesīm ceļ spārnus.
Ak, jūlij, jūlij, apstājies mazliet,
kāpēc tik ātri vēlies tālāk skriet?
BIRUTA KĀPOSTIŅA
LAI RIT
Vai sākt man jaunu dzīvi?
Nē, nē, ne jau šovakar, bet rīt.
Tad kā putnam justies brīvi
Un ozola zaros ligzdu vīt?
Vai pamest visu, kas bijis,
Vien laimes vārdus paņemt līdz,
Un lietus mākoni, kas lijis,
Ar saules staru aizstāt drīz?
Vai es to varēšu, vai spēšu,
Laika ratu šurpu, turpu griezt,
Bet varbūt tā sevi pazaudēšu
Un savā pārgalvībā dabūšu ciest?
Nu nevajag man sākt jaunu dzīvi,
Lai tā pati uz priekšu rit!
Jo, ja to izdzīvo un mīli,
Tad neklausies, ko pulkstenis sit.
BAIBA MIETULE
ES AIZTURU ELPU
Putnu balsis un debesis
Gaišas un smalkas kā zīda lakats.
Dzeguzes ku-kū iekļaujas dabas gleznā
Kā spilgts un mierinošs akords.
Skudru ceļš pa meža taku,
Skudras ir laimīgākas par cilvēkiem –
Tās vienmēr zina savu ceļu.
Zaļais brūklenājs, par kuru dzied
Skumji smeldzīgu dzeju,
Jau smalkās ogu pērlītēs sārto.
Un es paceļu rokas uz augšu
Kā putns izpleš spārnus,
Saplūstot ar debesīm, dabu un dzīvi.
Pār mani gāžas vīgriežu reibums,
Saules zaķēni silti ieritinās plakstos,
Kaut kur maigi dūc kamene,
Un sīks kukainītis skaras galā
Šūpojas vēja veidotos rakstos.
Dabas skaistuma priekšā aizturu elpu –
Kā papardzieds tumsā mirdz priekā sirds.
_______________________________________________________
Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”
#SIF_MAF2024
