Lai gan kooperatīvā darbojas bitenieki no dažādiem Vidzemes reģioniem un arī Kurzemes, galvenā saimniecība saistāma ar «Liepavotu» mājām Ogres novadā, tieši starp Tīnūžiem un Ikšķili. Pats saimnieks Andis Titorenko ir dzimis un uzaudzis Ogres pusē, sākotnēji skolojies Rīgā, tomēr pēc tam atgriezies dzimtajā apvidū.

Andis pats kopš dzimšanas jūtas ogrēnietis un šo sajūtu saglabājis visu mūžu. «Dzīvoju un saimniekoju «Liepavotos», kur man ir drava un vienlaikus arī kooperatīva «Medotava» centrs,» Andis saka. «Biškopības kooperatīvs dibināts 2017. gadā, taču tā nav maza saimniecība. Tajā apvienojušies vietējā reģiona biškopji, taču laika gaitā nākuši klāt aroda meistari arī no Talsiem, Siguldas, Gulbenes un citām vietām.»

Andis stāsta, ka būtībā kooperatīvs ne ar ko neatšķiras no uzņēmuma formāta, jo tā dalībniekiem ir kopējas intereses un mērķi. Kooperatīviem var būt problēmas ar produkcijas realizāciju vai darbu dalīšanu, taču atšķirībā no uzņēmuma lēmumus pieņem nevis tā vadītāji, bet par visiem svarīgākajiem jautājumiem, tostarp finansēm un cilvēkresursiem, tiek spriests un lemts kopīgi. «Bieži vien uzņēmumam vai akciju sabiedrībai ir vairāki īpašnieki, un katram no viņiem pieder akcijas,» paskaidro Andis. «Kooperatīvs būtībā līdzinās akciju sabiedrībai, jo katram biedram pieder pajas vai akcijas. Ikvienam ir arī balss tiesības, līdz ar to visi piedalās kopējo lēmumu pieņemšanas procesā. Līdz ar to kooperatīva ikdienas darbībā ir daudz vairāk iesaistīto nekā uzņēmumā, kur darbinieki piedalās tikai uzdevumu izpildē, ne lēmumu pieņemšanā. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka mēs visi, sava aroda meistari, tā strādājam, jo šāda pieeja palīdz attīstīt darbību un nodrošināt tās pareizu virzību.»

Pēc Anda teiktā, katram biškopim ir sava drava, kurā viņš saimnieko viens pats. Tāpat ir kopējas dravas, medus sviešanas un realizācijas vietas. Tās palīdz veidot vienotu veselumu un izvairīties no situācijas, kad katrs domā tikai par sevi. Bitenieks uzsver biedriskuma nozīmi, jo tādējādi nenotiek savstarpējā konkurējošā rīvēšanās, kas, viņaprāt, nav pieļaujama.

Ar vairākām izglītībām kabatā

Izrādās, ka Andis Titorenko pie biškopības nonācis tikai pēc tam, kad jau bija skolojies un saņēmis diplomus dažādās augstskolās un profesijās. «Mana pirmā augstākā izglītība ir būvinženiera profesijā – esmu diplomēts autoceļu un tiltu projektētājs,» teic Andis. «Vēlāk absolvēju Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, šajā jomā maģistrantūrā Francijā studēju Eiropas tiesības, bet Kanādā – starptautiskās tiesības. Papildus tam ieguvu vispārējo izglītību VIO lauksaimniecībā Latvijas Lauksaimniecības universitātē.» Jautāts, kurā brīdī pievērsies biškopībai, Andis atbild, ka viņa pamatnodarbošanās šajā arodā ir kopš 2014. gada.

Tajā pašā laikā Andis Titorenko uzskata, ka arī citās jomās iegūtās zināšanas spēj lietderīgi izmantot. «Principā gan juridiskā, gan ekonomikas un lauksaimniecības izglītība ir universāla un noderīga ikvienam,» turpina bitenieks. «Neatkarīgi no tā, kādā jomā cilvēks pēc tam darbojas. Ja biškopis ir arī labs jurists vai ekonomists, tad šādas zināšanas viņam lieti noderēs ārpus bišu dravā veicamajiem uzdevumiem. Ikdienā jādara arī daudz tādu darbu, kas nepavisam nav saistīti ar bitēm, dravu un lauksaimniecību kopumā.»

Kā īpaši svarīgu īpašību Andis izceļ visu «Medotavas» darbā iesaistīto bitenieku zināšanu un intelektuālo bagātību. «Katra biedra individuālā gudrība tikai stiprina kolektīvu un palīdz labāk attīstīties, citam citu papildinot,» atzīmē Andis. «Mans personīgais viedoklis ir, ka kopējiem spēkiem var izdarīt un sasniegt daudz vairāk, nekā strādājot atsevišķi. Tajā pašā laikā lielākā daļa bitenieku iepriekš guvuši kādu profesionālu pieredzi citos arodos. Piemēram, ja kooperatīva kolektīvā ir kāds ar grāmatvedības zināšanām, tad nav nepieciešamības algot grāmatvedi. Mūsu vidū esošie cilvēki ar savu intelektuālo devumu spēj paveikt arī vairākas citas svarīgas lietas. Šāds ieguldījums palīdz ietaupīt un mazināt izdevumus. Īpaši svarīgs laiks, kad saimnieciskā darbība tik tikko ir sākusies.»

Dabas aicinājums

Cilvēki ir dažādi, viņu prasmes un zināšanas – atšķirīgas, taču ikviens no mums nācis no dabas, tādēļ agrāk vai vēlāk vairākums pie tās atgriezīsies. Arī Andis Titorenko savā dzīvē ir nonācis līdz šai atziņai: «Kādā brīdī apzinājos, ka eksistē sabiedrībai un cilvēkam pašam svarīgas profesijas un jomas, kas faktiski ir mākslīgi radītas. Piemēram, mana pirmā profesija – ceļu projektētājs un būvnieks – ir sabiedrībai nepieciešama un radusies dabīgā ceļā, lai apmierinātu civilizācijas augošās vajadzības. Ekonomists, jurists vai politiķis – tās ir mākslīgi veidotas profesijas. Tās drīzāk ir vajadzīgas, lai mēs spētu eksistēt pašu radītajā vidē, taču pēc būtības tās nemaz nav tik ļoti nepieciešamas. Te arī veidojās mana atklāsme. Radās pārliecība, ka dzīvē jādara ir kaut kas vērtīgāks, kas nav sintētiski vai mākslīgi radīts. Esmu pārliecinājies, ka cilvēks beigu beigās tomēr atgriežas pie zemes un dzīvās dabas.»

Tieši caur šādām pārdomām un sevis meklējumiem Andis arī nonācis pie biškopības. Strādājot jurista darbā, vienubrīd sapratis, ka tā īsti nav tik vērtīga un pareiza nodarbošanās, kas arī pašam sniegtu kaut kādu pievienoto vērtību. Domājot par nodarbošanos nākotnē un to, kādā vidē vēlētos dzīvot, impulsīvi viņš arī nonācis pie domas par pārcelšanos uz laukiem. «Mērķtiecīgi un apzināti meklēju labāko vietu, kur dzīvot un nodarboties ar biškopību,» piebilst Andis.

Vairāk nekā simts bišu saimju

Pēdējo piecu gadu laikā stropu skaits dravā tikai vairojies. Pašlaik Anda Titorenko saimniecībā mitinās vairāk nekā simts bišu saimju. Vai to būs vēl vairāk, rādīs laiks. Taču ikvienam cilvēkam ir savu spēju robežas, jo rūpes par bitēm prasa milzīgu darbu. Andis šajā jomā ir paspējis uzkrāt ievērojamu pieredzi un labprāt dalās tajā arī ar citiem. «Ikviens noteikti kaut reizi dzīvē ir dzirdējis stāstus par biškopību, bitēm un ziediem, to ziedputekšņiem un medu,» saka Andis. «Absolūtajam vairākumam no viņiem bijis ciešāks kontakts vai saskarsme ar biškopību, ar radiniekiem vai paziņām, kuri tur bites. Visi ir arī uzauguši ar pasaciņām par medu. Lūk, piemērs – brīdī, kad mēs vēlamies bišu stropus aizvest un nolikt kādā vietā, puse no visiem uzrunātajiem cilvēkiem atteiksies piedalīties, jo viņiem ir bailes no bišu dzēlieniem un to izraisītām alerģiskām reakcijām. Savukārt otrai pusei, kas gatavi līdzdarboties, nekad nebūs iebildumu, ka pie viņu mājām vai viensētām noliks bišu stropus.»

Anda bišu dravā viena saime ienes vidēji 30 kg medus. Tas ir labs rādītājs šādai saimniecībai. «Ļoti labs rādītājs ir vidēji ap 50 kg no vienas bišu saimes, taču tas ir jau augstāko profesionāļu līmenis,» atzīst bitenieks. «Tātad uz simts saimēm var rēķināties ar līdz piecām tonnām medus.»

Notvert īstāko ziedēšanas brīdi

Ikvienam aroda meistaram jāpārzina katra mazākā nianse. Piemēram, galdniekam jāpazīst jebkura koksne. Biteniekam jāvēro daba un laikapstākļi, jāzina konkrētu augu ziedēšanas laiks. Jānoķer īstais brīdis, kad ievākt konkrētu augu medu. «Labam biškopim patiešām ir jābūt profesionālim,» uzsver Andis Titorenko. «Nav runa par mazajiem bišu turētājiem, kuriem ir pāris saimes, kas ienes medu tikai pašu lietošanai. «Medotavas» plauktā veikalos atsevišķi ir nodalīts liepziedu, griķu un viršu medus. Virši parasti zied no jūlija beigām līdz augusta pirmajai vai otrajai nedēļai. Vai viršu medu varam sajaukt ar liepziedu? Nē. Liepas beidz ziedēt jūlija sākumā, proti, divas līdz trīs nedēļas agrāk, nekā atveras virši. Vēl viens aspekts – svarīgi noķert īstāko brīdi, kad sākas uzplaukums. Piemēram, liepu ziedēšanas process darbojas gluži kā precīzs pulkstenis. Liepziedu medus ievākšana parasti norit divu nedēļu garumā. Pateicoties tam, mēs skaidri zinām, kāds medus tiek nests.»

Pēc garšas un smaržas vien konkrētu ziedu medu var noteikt tikai subjektīvi. Andis Titorenko atgādina, ka pilnīgi precīzi noteikt medus izcelsmi var tikai ar zinātniskām metodēm, kas paredz noteiktu analīžu veikšanu. Tad arī oficiāli var apgalvot, piemēram, ka konkrētais paraugs ir tikai un vienīgi liepziedu medus. «Analīžu spektrs parāda, cik ziedputekšņu vienību ir konkrētajā medū,» skaidro Andis. «Protams, ka profesionāls bitenieks var noteikt medus izcelsmi pēc garšas, smaržas, konsistences un personīgās pieredzes. Vēl viena svarīga nianse – cik intensīvs ir medus. Analīzes to arī precīzi parāda – jo vairāk liepziedu ziedputekšņu medus satur, jo tas būs intensīvāks.»

Sezona nebeidzas rudenī

Daudzu prātos valda aplams viedoklis, ka darbam ar bitēm piemīt sezonāls raksturs. Proti, kad viss sāk ziedēt, tad sākas arī rosība. Pienāk rudens, darbi beidzas. Andis Titorenko strikti uzsver, ka tās ir aplamības – bitenieka darbs ilgst visu gadu: «Jā, biškopim aktīvākais darbs ir laikā no maija līdz septembrim, oktobrim. Tad bieži ir pamatīga noskriešanās – te agrs rīts, dienai austot, bet paiet it kā viens mirklis, un jau vēla vakara stunda klāt. Vienīgā nelielā atelpa ir brīžos, kad saulainas dienas nomaina lietains laiks. Bet arī pēc aktīvās sezonas beigām es taču turpmākos sešus mēnešus nesēdēšu, rokas klēpī salicis! Piemēram, būs intensīva bišu maizes drupināšana. Pēc tam nāks vaska kausēšanas darbs. Biškopība ir sarežģīta profesija, jo medus iegūšanā vai vaska kausēšanā nepastāv universālas metodes. Problemātika slēpjas apstāklī, ka biškopībā ir jāiegulda ļoti liels cilvēka darbs, kuru nevar automatizēt. Labi, līdz zināmai robežai varbūt tas ir iespējams, bet tik un tā noteicošais arvien paliek tieši cilvēciskais faktors. Bitenieka galvenais darba rīks ir paša prāts un rokas, tehnoloģijas to nevar aizvietot.»

«Liepkalnu» māju tuvējā apkaimē dominē smilšaina augsne, kas nav diži auglīga. Andim reiz kāds biškopis teicis – jo tālāk no Ikšķiles, jo labāk. Madlienas, Suntažu un Mālpils virzienā bišu ganībām ir daudz labāki apstākļi. «Es varu viņam tikai piekrist,» Andis saka. «Taču jebkurai vietai Latvijā ir gan savi plusi, gan mīnusi. Jā, Ogres novads varbūt arī nav biškopībai pats labākais, taču tajā pašā laikā mēs atrodamies stratēģiski ļoti izdevīgā vietā, jo varam vest stropus un izvietot tos viršu druvās Ādažu pusē, liepziedu medu ievākt Pierīgā, bet griķu medu – Mālpils apkaimē. Es pat atļaušos apgalvot, ka šajā ziņā esam privileģētāki par citiem.»

Runājot tieši par «Medotavas» medus unikalitāti, Andis Titorenko atklāj mazu noslēpumu: «Mūsu medus atšķiras ar to, ka mēs to krēmojam. To veicam zemā temperatūrā un ar īpašu tehnoloģiju palīdzību. Pastāv noteikta pircēju grupa, kas izvēlas tieši šādu medu. Kad liekam medu sviedē, mēs negaidām, līdz veidojas kristāli. Uzreiz krēmojam noteiktu daudzumu, jo zinām, cik lielu apjomu realizēsim. Tā mēs ieekonomējam elektrības un siltumenerģijas patēriņu, jo tehnoloģiskais process ir īsāks un vienkāršāks.»  

Nevienam nav noslēpums, ka Latvijā mēdz būt ļoti mainīgi laikapstākļi un bieži vien nākamais gads ne tuvu nelīdzinās iepriekšējam. Zinot mūsu lokālā klimata specifiku un nepastāvību, nav šaubu, ka vienā gadā var būt labvēlīgāki apstākļi medus ievākšanai nekā citā. Vērtējot šo gadu no bitenieka skatu punkta, Andis Titorenko atzīst, ka pagaidām tas šķiet visai dīvains: «Pavasarī visi procesi norisinājās diezgan labi. Parasti arī jūnija sākums mums ir vērtīgs laiks. Taču šogad jau kopš jūnija sākuma kaut kas nav kārtībā, vismaz Ogres novadā ir pilnīgs tukšums. Rīgā liepas zied, bet bites vispār liepās neiet. Turklāt dabā viss zied izcili, ir pietiekami daudz saules, siltuma, mitruma – nu teju ideāli apstākļi. Taču problēma slēpjas tajā, ka ziedi neizdala nektāru. Līdz ar to jau no jūnija sākuma, par spīti perfektajiem laikapstākļiem, medus ienesuma nav.»

Andis nenoliedz, ka šādu notikumu virzību ietekmēt nav cilvēka spēkos, un nelolo lielas cerības, ka zaudēto varētu atgūt: «Teorētiski iespējams, ka zeltslotiņa, kas mūsu pusē ir izplatīta, jūlijā un augustā labi ziedēs un medu dos, varbūt lauksaimnieku iesētie griķi kaut ko kompensēs. Vēlāk nāks virši, kas arī varētu savu pienesumu dot, bet nekādas garantijas nav. It kā tie visi varbūt nav savstarpēji saistīti, bet nav bijusi tāda prakse, kad laikapstākļi labi, viss zied, bet bites ziedos neiet.»

Andis Titorenko gan cer, ka ar biškopību varēs turpināt nodarboties vēl ilgus gadus: «Tas ir atkarīgs no tā, vai spēšu ar šo arodu sevi uzturēt. Jāpatur prātā, ka biškopības nozare ir fiziski smaga. Arī lauksaimnieks nevar apgalvot, ka viņš visu mūžu nodarbosies tikai ar to vien, pat ja viņš tā gribētu. Ja konkrētā nozare stagnē, cilvēks vairs nespēj izturēt milzīgo konkurenci globālajā tirgū. Vēlēties ir viens, bet bieži vien īstenībā viss iegriežas pavisam citādi. Es tomēr ļoti ceru, ka mana vēlēšanās un realitāte arī turpmāk būs cieši vienotas.»

________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

#SIF_MAF2024