Ralfam Dzosenam šobrīd ir pilni 16 gadi un viņš mācās Ogres Valsts ģimnāzijas 10. klasē. Ralfs ar sportu nodarbojas jau labu laiku – sākumā ar futbolu, bet nu jau vairākus gadus viņa prioritāte ir vieglatlētika un garo distanču skriešana. Izmēģināt savus spēkus šajā jomā pamudināja viņa tēvs. «Futbolā man neizdevās sasniegt to, uz ko cerēju, jo es tur nekad nebiju īsti ievērots, tādēļ gribēju kaut ko mainīt,» saka Ralfs. «Tieši tajā laikā konstatēju, ka man ir laba izturība, un tētis mani iedrošināja skriet. Sākumā es tikai skrēju, tētis brauca līdzi ar riteni, bet kādā brīdī saņēmu ieteikumu nopietnāk trenēties vieglatlētikā. Esmu ļoti apmierināts ar šo izvēli, jo man allaž paticis skriet garus gabalus un es bieži to izbaudu.»

Uz jautājumu, kādas domas raisās galvā skrējiena laikā, Ralfs Dzosens atbild: «Es vienmēr, īpaši sacensībās, ļoti cenšos koncentrēties uz pašu procesu. Piemēram, jau kādu stundu pirms starta mēģinu fokusēties tikai uz skriešanu, nedomāt neko lieku, lai īstajā brīdī nekas cits netraucē. Skrējiena laikā es pat nevaru par neko citu padomāt.»

Atbalsts no ģimenes un trenera

Lai sportists varētu sasniegt augstus panākumus, viņam jābūt patiesi ieinteresētam izvēlētajā sporta veidā un pietiekami motivētam. Ralfs Dzosens atzīst, ka beidzamā gada laikā sācis vairāk domāt par sportu un nopietnāk attiekties pret treniņiem: «Es pat nezinu, kāds ir šo pārmaiņu galvenais iemesls, bet es tagad uz visu nodarbību procesu raugos savādāk, labāk saprotu dažādas lietas un treniņu laikā «izlieku» sevi pilnībā. Un es jūtu, ka sniegums ir uzlabojies, vairāk ievēroju un apgūstu savu potenciālu. Noteikti papildu motivāciju dod arī jaunā arēna «Ogre». Manuprāt, iespēja šogad skriet šajā sporta būvē ļoti palīdzēs, īpaši treniņos, jo vairāk nevajadzēs nekur braukt. Piemēram, pagājušajā gadā un agrāk dažas reizes nedēļā devāmies uz Rīgu, lai varētu normāli skriet. Tagad mēs katru dienu varam trenēties vietējā manēžā. Taču jāpiebilst, ka manu rezultātu uzlabošanās bija novērojama jau pirms arēnas uzcelšanas. Milzu ieguldījumu izaugsmē dod tuvāko cilvēku – ģimenes un trenera – atbalsts.»

Vaicājot, kā sportists izjūt šo pretimnākšanu un kā tā izpaužas, Ralfs Dzosens teic: «Ģimene vienmēr ir bijusi ļoti atsaucīga, bet pēdējā laikā, kad mani rezultāti ievērojami uzlabojušies, es šo palīdzību izjūtu vēl vairāk. Mani ved uz treniņiem, tāpat ģimene, turklāt pilnā sastāvā – tētis, mamma un jaunākā māsa, brauc līdzi uz sacensībām un atbalsta mani tur. Savukārt es pats vairāk sāku interesēties, kā varu uzlabot savu treniņu procesu, kā vajadzētu pareizi rīkoties, lai varētu uzlabot savu sniegumu. Tāpat lasu dažādas ziņas un intervijas ar pazīstamiem sportistiem, kas arī dod papildu iedvesmu.

Savukārt mans treneris Zigurds Kincis ir ļoti atsaucīgs, viņš vienmēr rezervē laiku arēnā arī reizēs, kad kavēju treniņu vai ierodos agrāk. Viņš devis daudz vērtīgu padomu, tostarp tādus, kas palīdz izvairīties no traumām. Kopš tā laika man praktiski nav bijis nopietnu savainojumu. Ja tomēr gadās kaut ko traumēt, treneris cenšas palīdzēt, iesaka fizioterapeitus, pie kuriem aiziet. Noteikti jāatzīmē arī tas, ka viņš lieliski māk motivēt tieši pirms starta.

Mērķis – augstākā līmeņa sacensības

Ralfs Dzosens vēl nav izlēmis, ko darīs pēc vidusskolas. «Par to pagaidām nav ne jausmas,» Ralfs atzīst. «Esmu apdomājis variantu par studijām Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā vai kur citur, bet vēl laika daudz, negribu steigties. Zinu gan to, ka noteikti vēlos turpināt sportot, un ļoti ceru, ka nākotnē varēšu piedalīties augstākā līmeņa sacensībās. Tāpēc patlaban cenšos trenēties, uzlabot savus rezultātus un darīt visu pārējo, lai uz tādām nokļūtu.»