Vēlēšanas – Latvijas pilsoņa eksāmens

Pirms 3. oktobra vēlēšanām ar viņu sarunājamies par izvēli, atbildību un cerībām uz jaunās Saeimas darbu.

– Kāpēc, jūsuprāt, ir svarīgi doties vēlēt?

– Manā izpratnē demokrātiskā sabiedrībā piedalīties SAVAS VALSTS vadītāju vēlēšanās ir brīnišķīga iespēja iepazīt sevi, jo tas ir tests Latvijas pilsoņa personības briedumam un atbildības sajūtai par lēmumiem, kuri katram jāpieņem individuāli, personīgi – savas valsts kopīgā labuma interesēs.

Manuprāt, atbildība par savu valsti ir Latvijas pilsoņa vissvarīgākais pienākums.

Pienākuma apziņa pašlaik tiek pārāk maz novērtēta kā tikumiska vērtība. Attieksme pret savu valsti izpaužas ikdienā, katram godīgi strādājot un godīgi pieņemot lēmumus. Tas ir jautājums par kritērijiem un vērtībām. Būtībā šīs vēlēšanas ir mans eksāmens. Lai noliktu autovadītāja eksāmenu, ir jāmācās noteikumi, ko pielietojam braukšanas praksē. Vai es pielietoju šos principus, vērtējot politikas notikumus? Vai es trenēju savu kritisko un analītisko domāšanu par politiķu braukšanas prasmēm uz valsts attīstības maģistrāles un mazajiem lauku ceļiem?

Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur mana balss ir vajadzīga. Valsts nav bezpersonisks svešu iedzīvotāju kopums. Tie esam mēs, mūsu bērni, mūsu mazbērni. Nevienas citas Latvijas nebūs. Es neslēpšos un nebaidīšos no pašas izvēles.

– Ko jums pašai nozīmē iespēja balsot?

– Tā ir cieņas, atbildības un uzkrāto zināšanu kopsavilkums jeb eksāmens par manu personīgo attieksmi pret Latvijas valsti. Neatkarīgi no tā, vai mana izvēle ir arī citu pilsoņu izvēle. Es atbildu par savu izvēli.

Dalība vēlēšanās ir viena no iespējām savas PIEDERĪBAS SAJŪTAS kopšanai Latvijas valstij. Es jūtos piederīga šai vietai. Tas nenozīmē, ka man nepatīk citas zemes vai siltāka jūra. Tā ir pilntiesīga pilsoņa piederības un pienākuma apziņa. Manuprāt, par šiem jēdzieniem sabiedrisko mediju un ģimenes vidē būtu jārunā daudz vairāk.

Es lepojos, ka man ir iespēja vēlēt. Tiešām lepojos, un tas nav daudz prasīts. Cilvēka dzīves laikā mēs pavisam nedaudzas reizes ejam balsot par savas valsts vadītāju atbilstību tam, ko esam vērojuši un par ko esam domājuši. Ikdienā es mācu jauno paaudzi vizuālās mākslas noteikumu pasaulē, maksāju nodokļus un jūtos atbildīga par savu valsti.

– Cik viegli vai grūti bija izvēlēties, par ko balsot?

– Lēmums nebija vienkāršs. Man bija trīs izvēles, bet paliku pie personībām, kurām redzu perspektīvu nākamajā valdībā, jo viņi arī šajā ir pieņēmuši drosmīgus lēmumus un rīkojušies. Esmu vērojusi pašreizējās valdības sastāvā esošo personību darbību vai bezdarbību.

Ilgstošu vērojumu un pārdomu rezultātā man izkristalizējās personību loks, kuru vārdi saskan ar praktisko darbību, kuru dzīves vērtības nav ilūzija un kuri tās neslēpj. Šīs vērtības ir tuvas arī man personīgi. Sekoju priekšvēlēšanu debatēm – ne pilnīgi visām, bet gan Jāņa Dombura vadītajām, gan citām sabiedriskajos medijos un sociālo mediju vidē. Vēroju arī pēdējā laika notikumus valdībā.

Esmu par kritiskās domāšanas izmantošanu ilgtermiņā. Arī šajos četros gados esmu vērojusi. Tas nenozīmē, ka mainu profesiju un no mākslinieces un pedagoģes kļūstu par politiķi. Tā ir mana izpratne par atbildību valstī, kurā dzīvoju. Mums ir izdevīgi dzīvot gudrā, gudru cilvēku vadītā Latvijā.

– Daļa cilvēku saka, ka nav, par ko balsot. Ko jūs viņiem teiktu?

– Jautājums ir par to, cik paši cilvēki ir gribējuši kritiski domāt par Latvijas politikā pieņemtajiem lēmumiem. Skatīties dziļāk un kopsakarībās prasa laiku un konstruktīvu, salīdzinošu domāšanu. Reālu cilvēku, politikas un darbu izvērtēšana prasa iedziļināšanos. Tas ir darbs, ļoti noderīgs svarīgu lēmumu pieņemšanas brīžos.

Cilvēku izvēli var paralizēt arī ir negatīva pieredze, vilšanās politiskās dzīves seju reālajos darbos. Cilvēks cenšas distancēties, lai atkal neviltos. Vilšanās sajūta ir smags pārbaudījums. Būtu grūti noticēt, ka arī tiem cilvēkiem, kuri vēl nav izvēlējušies, par ko balsot, nav nevienas pozitīvas darbības pieredzes par kādu personību no visiem sarakstiem.

Ja cilvēks tikai tagad attapies, ka četru gadu laikā ir kritiski un analītiski jāvēro savas valsts vadītāji, man nav vienkāršas atbildes. Esmu par ilgstošu zināšanu uzkrāšanu. Atbildība nerodas vienā dienā, tai jāveidojas ilgākā laikā. Tāpat arī uzticībai. Pilsonim jāiedziļinās to personību darbībā, par kurām viņš balso. Katrs no mums kļūdās, bet svarīgi ir saskatīt galveno virzienu. Lasot un pētot rakstus un uzrunas, ja vien vēlas, var ieraudzīt, kur ir tukši solījumi un kur – reāli darbi.

– Cik lielā mērā ticat priekšvēlēšanu solījumiem par lielākām algām, pensijām un pārmaiņām veselības aprūpē?

– Es solījumiem neticu. Ticība ir ļoti sensitīva intelektuāla iekšējās dzīves kategorija. Es cenšos sevi pasargāt no politisko vētru laikā izteikto, bet apzināti vai neapzināti nepiepildīto solījumu smaguma sajūtas. Tas ir viens no zināmākiem politiskā populisma veidiem – atkal uzspodrināt zudušu cerību. Manuprāt, tas ir ļoti negodīgs manipulācijas veids ar cilvēka vajadzībām – nekad nepazaudēt cerību labajam.

Es raugos uz cilvēku darbiem. Manu paziņu lokā ir cilvēki, kuri valsts pārvaldē strādā ar lielu atdevi. Tāpēc vērtēju konkrētu cilvēku padarīto.

– Ko sagaidāt no jaunās Saeimas?

– Tieši to, kāpēc eju vēlēt: lai vārdi, tiktu piepildīti ar darbu. Lai personība, kura ir ievēlēta, atbildētu ar gudru darbu mūsu valsts sakārtošanas labā. Lai būtu novērtējams konkrētas personības izdarītais vai neizdarītais.

Ja pamatotas idejas netiek uzklausītas un analizētas, bet ir tikai populistiska atrunāšanās, cilvēki to vēro. Cilvēki ar iniciatīvu meklē un atrod ceļus, kā apiet birokrātijas slogu. Vai valsts kopumā ir laimīgāka par “kreiso” ceļu meklējumiem?

Svarīga ir arī pieredzes pēctecība – uz godīgu valsts sakārtošanu vērstas pieredzes pēctecība. Ir lietas, kuras nevaram visu laiku sākt no gala. Diemžēl izglītībā atkal kaut kas pusceļā jāmaina, un tā tas ir gadiem ilgi – šī nepabeigtība. Meli un tukši solījumi sagrauj cerību. Sistēma pati sevi nemaina – to dara reāli cilvēki.

– Ko vēl gribētu aicināt cilvēkus darīt pirms vēlēšanām?

– Runāsim paši ar saviem tuvākajiem. Runāsim ar tiem, kuri ir neizlēmīgi. Mūsu ģimenēs ir vajadzīga cerība. Kopienās ir vajadzīga atklātība. Mēs esam tie, kuri rāda piemēru saviem ģimenes locekļiem. Arī ar kaimiņiem. Varam pajautāt un dalīties savās domās. Esam kļuvuši tik bailīgi, pat attiecībās ar saviem tuvākajiem.

Arī sastopoties ar negatīvu vai citādu viedokli, mācīsimies sarunāties. Nevis ar «WhatsApp» starpniecību, bet īstās sarunās. Varam sākt ar tuvākajiem – saprast, par ko viņi balsos, interesēties, kas viņiem ir galvenais. Tā kļūsim viens otram daudz pieņemamāki. Tur arī sākas dzīves kvalitāte – ģimenē. Sāksim ar sevi un saviem tuvākajiem, vienkārši mierīgi runājot. Sāksim viens ar otru sarunāties.