Māra piedzima un uzauga Latgalē, nedzirdīgu vecāku ģimenē. Arī viņa un abas māsas Skaidrīte un Edīte ir nedzirdīgas kopš dzimšanas. Ģimenē visi sazinājās zīmju valodā, tādēļ nedzirdība nekad nav bijusi šķērslis savstarpējai sapratnei. «Mājās jutos labi, jo mūs vienoja sapratne, tuvība un mīlestība,» atceras Māra. Ģimene dzīvoja laukos. Saimniecībā bija govis, aitas, cūkas, vistas, zirgs, truši un kazas, kuras īpaši mīlējusi mamma Antoņina. Bērniem jau no mazotnes bija savi pienākumi – jāpalīdz vecākiem un jāapgūst lauku darbi. Greznu rotaļlietu nebija, taču bērnība bija piedzīvojumiem bagāta. Māra atminas, ka viena no mīļākajām rotaļām bija skolas spēlēšana mājas bēniņos. Vecākā māsa Skaidrīte iejutās skolotājas lomā, bet abas jaunākās bija skolnieces. Reizēm lomas mainīja. Tieši tur, bērnu rotaļās, Mārai radās sapnis kādreiz kļūt par skolotāju. Īpaša vieta viņas atmiņās ir tēvam Ženijam – inteliģentam cilvēkam un Latvijas patriotam. Pie ģimenes galda viņš ar bērniem zīmju valodā pārrunājis vēstures notikumus, dalījies zināšanās un mudinājis domāt. «Tagad, atskatoties uz bērnību, saprotu, ka cilvēka laimi nenosaka greznas rotaļlietas vai materiālā labklājība. Man svarīgākā bija ģimene, kopā būšana, vecāku piemērs un tās vērtības, ko viņi mums iemācīja,» pārdomās dalās Māra.

Lai lasītu tālāk, abonē laikrakstu.

Lasāmgabali