Ministru prezidente Evika Siliņa gada sākumā nāca ar skaļu paziņojumu, uzsverot, ka šogad ir jārod risinājums, lai nodrošinātu pieejamību bērnudārza pakalpojumiem bērniem no viena gada vecuma. Valdības vadītāja sacīja, ka tas, kā sabiedrībā attiecamies viens pret otru, kā arī īpaši pret vecākiem, kuriem ir bērni, būšot šīs valdības viena no prioritātēm. Kā norādīja premjere, šā gada laikā būtu jārod risinājums bērnudārzu pieejamībai vismazākajiem bērniem. Viņa atsaucās uz ārzemju piemēru, norādot, ka daudz kur ārzemēs ir ieviests šāds pakalpojums. Pēc viņas teiktā, tas varētu veicināt arī vecāku un bērnu atgriešanos Latvijā.
Kurš pēc tam uzņemsies atbildību?
«Tajā tālajā 1983. gadā, kad uzsāku darba gaitas, strādāju ar bērniem vecumā no viena līdz diviem gadiem. Toreiz bija diennakts grupas, bērni palika pa nakti,» stāsta Ogresgala PII «Ābelīte» vadītāja Līga Zaķe. Grupiņā bijuši 20 bērni, kā arī audzinātāja un auklīte līdz pulksten 19.00. No pirmdienas līdz piektdienai pa nakti parasti palikuši aptuveni seši bērni, jo kolhoza vadītājs bija pateicis, ka bērniem ir jāpaliek dārziņā, lai netraucētu mammām, īpaši slaucējām, strādāt. Viņa uzsver, ka mūsdienās nevar būt runa par diennakts grupām, taču bērnudārzu no viena gada vecuma ir iespējams ieviest, tikai jautājums, kurš pēc tam uzņemsies atbildību par bērnu psihi, un vai darba devēji būs gatavi maksāt lielu naudu par slimības lapām māmiņām, kuras lielāko daļu laika nebūs darbā. Viņa saprot vecākus, īpaši vientuļās māmiņas vai tētus, kuriem dažādu apsvērumu dēļ jāatgriežas darba tirgū, taču, pēc viņas teiktā, vispirms būtu jānoskaidro, vai arī valsts un darba devēji ir tam gatavi.
Kā norāda Līga Zaķe, diemžēl bērnu imūnsistēma tik ātri nenostiprinās, visapkārt ir daudz vīrusu, un mazi bērni slimo krietni biežāk, taču ne vienmēr visi darba devēji pret jaunajiem vecākiem izturas ar sapratni. Ir vairākas valstis, kurās bērni dārziņa gaitas uzsāk jau no viena gada vecuma, taču tās parasti ir 4–6 stundas, ko bērns pavada dārziņā, skaidro PII vadītāja. Viņa devusies pieredzes apmaiņā uz Lietuvu, kur arī ir ieviesta šāda prakse un kur tas tiek uztverts ļoti normāli, jo mammas negrib zaudēt savu profesionalitāti. Grupiņās esot 10 bērnu, viena audzinātāja un auklīte, vecāki bērnu tur atstājot uz pāris stundām, nevis visu dienu. Tādā gadījumā viņa nebūtu pret – ja vienu gadu vecs bērns būtu bērnudārzā vien pāris stundas un dažas reizes nedēļā, tomēr, kā viņa norāda, «mūsu valstī īsti nav tādas iespējas». Pavadot bērnudārzā 10 stundu, kā tas bieži ir Latvijā, tiek ietekmēta bērna nervu sistēma.
Prioritāte – bērna veselība
Ogres pirmsskolas izglītības iestādes «Strautiņš» skolotāja un divu skolnieču mamma Alīna Zīle uzsver, ka katram bērniņam laiks, kad viņš ir gatavs uzsākt bērnudārza gaitas, atšķiras. Piemēram, viņas meitas bijušas gatavas tikai ap trīs gadu vecumu, un, viņasprāt, tas ir ideāls vecums, kad sākt apmeklēt bērnudārzu, lai gan ir daudz iemeslu, kāpēc vecāki vēlas šo procesu paātrināt. Galvenokārt tie saistīti ar darbu. Bērns pusotra gada vecumā, nokļūstot pirmsskolas izglītības iestādē, ir emocionāls, raudulīgs, vēlas vecāku klātbūtni, mīļumu u. tml. Viņasprāt, ideja par bērnudārzu no viena gada vecuma ir absurda, jo tuvība un bērna saikne ar vecāku jau agrā vecumā tādā veidā tikšot pārrauta. Pēc viņas domām, vecākiem par prioritāti jāizvirza bērna veselība un psiholoģiskais stāvoklis.
Kā norāda Alīna Zīle, daudziem vecākiem šāds risinājums, iespējams, atvieglotu dzīvi, taču ne bērnam. Mūsdienās jau tā esot ievērojami pieaudzis to bērnu skaits, kuriem ir īpašas vajadzības. Viņa retoriski vaicā: «Kas būs, ja bērns lielajā, nopietnajā dzīvē dosies jau ātrāk? Vai būs pietiekami daudz skolotāju, kas vēlēsies strādāt ar šāda vecuma bērniem?»
Bērnus vecāki dzemdē sev, nevis dārziņam
Salaspils PII «Salaspils 2. pirmsskola» struktūrvienības «Septītais bērnudārzs» speciālā pedagoģe Sintija Anča arī neatbalsta ideju par bērnudārzu no viena gada vecuma, jo, kā viņa uzsver, bērni tajā vecumā nav psiholoģiski nobrieduši, viņiem ir nepieciešama vecāku klātbūtne. Viņasprāt, ja bērni uzsāktu bērnudārzu no diviem gadiem un uz augšu, tas novērstu dažādas psiholoģiskas problēmas nākotnē. «Bērnus jau vecāki dzemdē sev, nevis dārziņam,» norāda speciālā pedagoģe, iesakot baudīt laiku kopā, jo, kad tiek uzsāktas darba gaitas, laiks, ko pavadīt kopā ar bērnu, krasi samazinās.
Pēc viņas teiktā, psiholoģiskas problēmas, kuras izraisa pāragra bērnudārza gaitu uzsākšana, uzreiz nav pamanāmas, taču, viņasprāt, tās kļūst redzamas pusaudža vecumā. Tajā vecumā atspoguļojas tas, kā bērnam ir pietrūcis – ka bērns nav saņēmis gana daudz vecāku uzmanības un mīlestības. Visbiežāk viņi meklē atzinību citā veidā, pievēršot uzmanību ar sliktu uzvedību. Bet galu galā viņi ne tajā labākajā veidā iegūst to, kā viņiem trūcis, – uzmanību.