– Kā dzīves ceļš jūs aizveda līdz Lielvārdes Mūzikas un mākslas skolai?

– Es savulaik mācījos Ogres Mūzikas skolā. Jumpravā, kur es kopš bērnības dzīvoju, atradās šīs skolas filiāle. Pēc šīs mācību iestādes pabeigšanas es izdomāju, ka varētu turpināt apgūt mūziku. Tādēļ mācījos Ventspils Mūzikas vidusskolā, bet pēc tam Rīgā pabeidzu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju. Kad vēl mācījos augstskolā, toreizējās Jumpravas Mūzikas un mākslas skolas direktore Lija Bērziņa piedāvāja man paralēli mācībām arī pastrādāt. Tā es uzsāku savas pedagoga gaitas. Kādu laiciņu tur darbojos, bet, kad iepriekšējā direktore aizgāja mūžībā, es stājos viņas vietā un apmēram piecus gadus pati biju Jumpravas Mūzikas un mākslas skolas direktore. Pēc tam nāca administratīvi teritoriālā reforma, kuras rezultātā notika apvienošanās ar Lielvārdes novadu, un drīz sākās arī skolu reformas. 2016. gadā Jumpravas Mūzikas un mākslas skolu apvienoja ar Lielvārdes Mūzikas skolu. Tajā laikā filiāles vairs netika nodalītas. Mums ir vienota skola, un kopš tā laika strādāju arī Lielvārdē. 

– Kas ietilpst jūsu darba pienākumos? 

– Viss, kas saistīts ar mācību darbu – piemēram, ieskaišu plānošana, pedagogu vadīšana, nepieciešamās dokumentācijas kārtošana, e-klase, koncerti.

– Jūtat, ka esat īstajā vietā? 

– Es skolā strādāju jau no 2000. gada. Var teikt, kārtīgs «dinozaurs». Nezinu, vai esmu īstajā vietā, par to droši vien ir jāprasa maniem kolēģiem, bet man patīk tas, ko daru. Man šķiet, ka arī tīri labi sanāk.

– Cik liels ir Lielvārdes Mūzikas un mākslas skolas kolektīvs?

– Pavisam skolā strādā 35 cilvēki, no kuriem 28 ir pedagogi, bet pārējie – dažāda profila tehniskie darbinieki.

– Vai Mūzikas un mākslas skola ir labi apmeklēta?

– Kopējais audzēkņu skaits ir apmēram 400. Puse no viņiem mācās profesionālā ievirzē un pēc skolas beigšanas saņem apliecību par iegūtu izglītību mūzikā vai mākslā. Mūziku apgūst apmēram 113 audzēkņu, bet 89 darbojas mākslā. Savukārt tie bērni, kuri negrib skolā mācīties pēc pilnas programmas, apmeklē skolu interešu izglītības ietvaros. Tie ir gan bezmaksas pulciņi, gan arī dažādas individuālās nodarbības. Vēl mums ir labi attīstīta un ļoti plaša mazā skoliņa, kas domāta mazuļiem no pāris mēnešu vecuma līdz pat bērnudārza beigām. Tā ir ieguvusi lielu popularitāti vietējo iedzīvotāju vidū. Un uz mūsu skolu nāk arī pieaugušie, piemēram, pieaugušas sievietes, kuras mīl dziedāt. Viena kundzīte, kurai tagad, šķiet, ir jau krietni virs 70, nāk uz skolu spēlēt klavieres daudzus gadus un dara to joprojām. Tāpat mums bija viens kungs vecumā virs 80 gadiem, kurš vēl pagājušajā gadā nāca dziedāt, jo tas viņam ļoti patika. Mēs mēģinām piedāvāt daudzveidīgas iespējas, lai ikviens interesents sev var atrast piemērotu izpausmes veidu. 

– Kādus mūzikas instrumentus jūs pati spēlējat?

– Diemžēl tikai klavieres. Kad mācījos Ventspils Mūzikas vidusskolā, es ļoti gribēju spēlēt flautu. Parasti bērniem tiek dota iespēja apgūt arī otru instrumentu, bet tobrīd acīmredzot nebija, kas man to iemācītu. Līdz ar to man flauta palika kā tāds nepiepildīts sapnis. 

– Ne viens vien mēdz teikt, ka mūzika praktiski ir visa viņa dzīve. Varbūt arī jūs mostaties ar mūzikas skaņām un dodaties gulēt, galvā skanot kādai melodijai?

– Iespējams, šāds apgalvojums skan kā klišejiska frāze, bet man liekas, ka jebkurš mūziķis tam piekritīs, jo arī es nespēju iedomāties savu dzīvi bez mūzikas. Man ļoti patīk dziedāt, tādēļ jau ilgus gadus dziedu Jumpravas Kultūras nama jauktajā korī «Jumprava».

– Cik daudz laika prasa mēģinājumi ar kori?

– Mums vienreiz nedēļā, otrdienu vakaros, ir standarta mēģinājums. Ja nāk kādi koncerti un pasākumi, tad tiekamies biežāk. Esam mazs, mīlīgs kolektīvs ar savu kodolu, kuru veido tie, kas jau ilgi dzied. Gadā pirms Dziesmu svētkiem, līdzīgi kā citos koros, dziedātāju skaits parasti pieaug. Tā kā Dziesmu svētki aizvadīti, tagad esam atgriezušies iepriekšējā skaitliskā sastāvā. Laiku pa laikam gan pienāk kāds jauns dziedātājs arī uz palikšanu.

– Pastāstiet mazliet vairāk par sevi! Cik liela ir jūsu ģimene? 

– Man ir vīrs un divi bērni – dvīņi, kuriem jau 18 gadu. Dēls Ansis turpina manu ceļu pa mūzikas līniju. Arī viņš tagad mācās Ventspilī, tiesa, vairāk orientējas uz tehnisko pusi, apgūst skaņu operatora profesiju. Savukārt meitai Martai tuvāka ir māksla, viņa patlaban mācās grafisko dizainu. Mēs visi esam tādi mākslinieciski. 

– Kā ir būt jumpravietei? 

– Esmu arī par to aizdomājusies. Es nespēju sevi iedomāties kā lielu pilsētnieci. Piemēram, Rīgā laikam nemaz nevarētu dzīvot. Es ļoti novērtēju tās iespējas, ko dod pilsēta, teiksim, apmeklēt koncertus, bet ikdienā uzturēties lielpilsētas vidē ir kas cits. Man liekas, Jumprava ir patiesi forša vieta. Te jau arī nav tādi lauki, ka 100 kilometru rādiusā nav neviena cilvēka. Šeit ir ļoti jauka vieta, lai varētu mierīgi dzīvot. Visapkārt skaista daba, bet tajā pašā laikā ir arī pietiekama infrastruktūra. Vienīgi žēl, ka tagad tik maz cilvēku palicis – kā jau daudzās nomalītēs. Es ceru, ka vismaz līdz brīdim, kamēr vien būs skola un bērnudārzs, te varēs ērti dzīvot. Jumprava ir vieta, kur man ļoti patīk, un esmu Jumpravas patriote.

– Kā izpaužas jūsu patriotisms? Varbūt, piemēram, darbojaties kādās Jumpravas iedzīvotāju biedrībās? 

– Vienmēr esmu iesaistījusies vietējās aktivitātēs. Pēdējos gados gan sanāk mazliet mazāk, un labāk lai jaunie turpina. Mēs, ja nemaldos, vēl pašā gadsimta sākumā kopā ar kolēģīti Ilzi Cābi nodibinājām biedrību «Mēs Jumpravai». Tā pastāv joprojām, bet aktīvi vairs neko nedarām. Toties agrāk mēs diezgan nopietni iesaistījāmies dažādos projektos, kas tika īstenoti sadarbībā ar Lauku atbalsta dienestu. Piemēram, uzlikām vingrošanas rīkus sporta laukumā un bērnu rotaļu laukumā, bet tas tiešām bija jau labi pasen. Tāpat mēs ar biedrības starpniecību un sadarbībā ar Mūzikas un mākslas skolu rīkojām dažādas vasaras nometnes Jumpravas bērniem. Katru gadu mainījām tēmas, tāpēc nosaukumi arī dažādi, atkarībā no tā, ko mēs kuru reizi bijām izdomājuši. Mēs vienmēr centāmies kaut ko darīt. Tāpēc ir prieks, ka tagad to visu dara arī jaunie aktīvisti. Tas ir lieliski. 

– Cik daudz iedzīvotāju šobrīd ir Jumpravā? Jūs teicāt, ka paliekot arvien mazāk.

– Jā, tā ir taisnība. Tā kā jau pāris gadus esmu iesaistījusies vēlēšanu darbā, man izveidojies aptuvens priekšstats. Liekas, deklarēto iedzīvotāju skaits varētu būt zem pāris tūkstošiem, bet realitātē, manuprāt, tik daudz nav, labi ja kāds tūkstotis. Tiesa, pēdējā laikā ienāk diezgan daudz jaunu cilvēku. Situācija palaikam mainās.

– Kādā mājoklī dzīvojat? Varbūt ir arī savs zemes pleķītis, kurā parušināties?

– Es dzīvoju daudzdzīvokļu mājā, bet man tiešām ir arī savs dārziņš. Tas kādreiz bija vienkārši piešķirts lietošanā, tāpat kā daudziem citiem. Tiesa, tur vairāk mana mamma saimnieko, es tikai brīvajā laikā aizeju padarboties. 

– Minējāt, ka pastāvīgi dzīvot lielpilsētā nevēlētos. Bet vai nepietrūkst dažādu kultūras pasākamu, kuri lielākoties ir tikai pilsētās? Vai arī ir laba satiksme un vēlēšanās gadījumā var normāli izbraukāt?

– Faktiski es nevaru sūdzēties, jo man liekas, ka Jumpravai ir paveicies ar kultūras dzīves vadītājiem. Pie mums visu laiku notiek dažādi pasākumi. Vienīgi tādu, kas mani personīgi vairāk interesē, gan nav tik daudz. Tiesa, pašlaik arī darbs ir ļoti intensīvs, tādēļ ne tik bieži sanāk izrauties, turklāt nereti arī biļetes jāpērk pusgadu iepriekš, lai varētu uz kāroto sarīkojumu tikt. Tomēr, ja rodas vēlme tikt uz kaut kādu pasākumu un apstākļi tam ir labvēlīgi, tad arī mēs izmantojam iespējas. Piemēram, nesen apmeklēju Ogrē koncertu «Tev tuvumā», ļoti patika. 

– Kā Jumpravā ir ar medicīnas pakalpojumiem, cik labi tie ir pieejami brīžos, kad veselība sastreiko? Vai nenākas braukt uz Rīgu? 

– Droši vien katrs par to var runāt no savas personīgās pieredzes. Pie mums jau ir tāpat kā visur – ja vajag tikt pie ārsta, tad jāstāv rindā. Man, par laimi, personīgi nekad nav trāpījusies tāda kritiska situācija, ko nevar atrisināt. Gadījies, ka jāsauc ātrā palīdzība, bet vienmēr viss ļoti veiksmīgi atrisinājies. Ģimenes ārste mums arī ļoti jauka. Es pati pēc būtības esmu optimiste, varbūt tāpēc man tik daudz ārstu pakalpojumu nevajag. Bet citādi medicīnas jomā pie mums ir tāpat kā visur Latvijā. Vienmēr var vēlēties, lai būtu labāk. 

– Kā ir būt optimistam? Vai tas nozīmē, ka jūs cenšaties lieki nekreņķēties par dažādām lietām? Varbūt optimistam ir vieglāk dzīvot?

– Es pat īsti nezinu, šāda apziņa laikam ir dota jau piedzimstot. Protams, no raizēm neviens nav pasargāts, un dažreiz kreņķis jau uznāk. Manī tas optimists vairāk izpaužas kā spēja pieņemt situāciju un būt tādam fleksiblam, elastīgam savā domāšanā un rīcībā. Ja arī noticis kaut kas slikts, nav jēgas meklēt vainīgo, vienkārši jātiek galā ar radušos situāciju un jāmēģina atrast kaut kādu risinājumu. 

– Kā jums paiet tipiska nedēļa? Ja piecas dienas ir saistītas ar darbu, vai vismaz brīvdienās izdodas atpūsties? Bet droši vien savu laiku prasa arī dziedāšana korī, dažādi mēģinājumi un koncerti?

– Lielākoties visiem dzīve paiet darbā, un es neesmu izņēmums. Ikdienā parasti mēs sākam strādāt desmitos, tad nāk stundas un visi citi darbi. Mums nav normēts darba laiks. Es parasti esmu mājās diezgan vēlu vakaros, ap astoņiem. Kad ir lielā svētku sezona, tad dažādi pasākumi sanāk arī brīvdienās. Tas viss pieder pie darba ritma. Tiesa, tagad es cenšos brīvdienas nodalīt no darba, pavadīt vairāk laika kopā ar ģimeni un atpūsties. 

– No darba pārrodoties astoņos vakarā, kā vēl spējat tikt galā ar mājas darbiem? Varbūt otrā pusīte ļoti palīdz?

– Man ir vienkārši superīgs vīrs, kurš padara visus virtuves darbus. Es ikdienā faktiski nezinu, ko nozīmē gatavot ēst, jo viņš to visu noorganizē. Tas ir patiešām forši. Savukārt mājas kārtošana vakarā nesanāk, to es atstāju uz brīvdienām. Bērni tagad arī jau lieli, paši tiek ar sevi galā. 

– Tā teikt, viss ir salikts pa plauktiņiem?

– Jā, vairāk vai mazāk.

– Ko lielākoties jūs darāt brīvdienās?

– Tad es parasti atpūšos. Dažreiz aizbraucam uz kādiem sarīkojumiem, koncertiem vai vienkārši dodamies pastaigāt dabā. Tā kā mums ir ļoti draudzīgas attiecības ar kaimiņiem no pretējā dzīvokļa, mēs dažreiz uzrīkojam arī kādus kopīgus pasākumus. Taču nav tāda konkrēta plāna, ko mēs katru reizi darām. Skatāmies pēc situācijas.

– Varbūt nodarbojaties arī ar kādām fiziskām aktivitātēm, jo daudzi zinoši cilvēki iesaka kustēties un būt aktīviem?

– Šajā ziņā laikam diezgan daudz grēkoju, bet man patīk šur tur pastaigāt. Pirms dažiem gadiem, īpaši kovida pandēmijas laikā, mēs ar ģimeni bijām iesākuši ļoti bieži braukt ar riteņiem. Vēl arī kādu gadu pēc kovida beigām mēs visu sezonu turpinājām braukt, katru vakaru mēģinājām izrullēt kādu līkumiņu. Tagad šajā ziņā esam mazliet palaidušies, tomēr vēl joprojām palaikam izbraucam. Apzinos, ka to vajadzētu darīt vairāk.

– Jums ir arī kādi četrkājainie ģimenes mīluļi? 

– Jā, mums šobrīd ir divi kaķi – Malvīne un Oskars.

– Kas vēl interesants notiek jūsu dzīvē?

– Visa dzīve ir interesanta.

– Vai kādreiz domājat par to, ka laiks skrien vēja spārniem? Šķiet, nesen pamodāties pirmdienas rītā, bet te jau piektdienas vakars klāt!

– Es tagad izklausīšos pēc vecas omes, bet pēdējos gados tiešām šī sajūta mani nepamet. Nezinu, ar ko tas ir saistīts – vai tiešām laiks skrien ātrāk, vai vienkārši pieredze un gadi nāk klāt. Bet tāda sajūta ir, ka laiks auļo ļoti strauji.

– Kā vērtējat šīs ziemas laikapstākļus?

– Īstenībā ziema man ļoti patīk. Bet tikai tāda normāla ziema, kad tiešām ir sniegs un nav pastāvīga slapjdraņķa.

– Pateicos par jauko un interesanto sarunu. Lai jūsu vēlmes piepildās!

_______________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

#SIF_MAF2024