Latvijas lāčplēši

Latvijas Neatkarības kara (1918. gada 18. novembris – 1920. gada 11. augusts) izšķirošais pavērsiens notika 1919. gada 10. un 11. novembrī, kad Latvijas armija smagās cīņās uzveica Pāvela Bermonta vadīto armiju un atbrīvoja Pārdaugavu, piespieda bermontiešus atkāpties līdz Jelgavai, kuras atbrīvošana 21. novembrī faktiski nozīmēja bermontiādes beigas. Tas nozīmēja arī Latvijas Republikas neatkarības nosargāšanu. Zīmīgi, ka 70 gadu« pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas un 69 gadus pēc uzvaras pār Bermonta armiju 1988. gada 11. novembrī Rīgas pils Svētā Gara tornī tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs.

Novada varoņi

Ogres novadam ir savi lāčplēši – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Taurupes pagastā dzimušie Rūdolfs Bangerskis, Leopolds Blaus, Roberts Blaus, Jānis Blaus, Eduards Blaus un Jānis Celms, Jānis Lavenieks, Jorģis Zemitāns no Skrīveru pagasta. No 1920. gada līdz 1928. gadam tika pasniegti 2146 ordeņi. Apbalvojuma nosaukums veidots, iedvesmojoties no novadnieka Andreja Pumpura eposa «Lāčplēsis».

Latviešu ģenerālis, Krievijas armijas 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona (pulka) komandieris, Latvijas kara ministrs, Zemgales divīzijas komandieris, Vācijas latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis dzimis Taurupes pagastā. Miris Vācijā 1958. gadā un 1995. gada 16. martā pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos.

Taurupes pagastā dzimuši Latvijas Neatkarības kara dalībnieki četri brāļi Blaui, visi apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni. Pēc Latvijas okupācijas Leopoldu apcietināja un izsūtīja. Viņš nomira Karagandas nometnē 1943. gadā. Roberts dienēja Latvijas armijā, miris 1937. gadā, apbedīts Rīgas Brāļu kapos. Jānim 1941. gadā piesprieda nāvessodu un tajā pašā gadā nošāva Rīgas Centrālcietumā. Eduardu apcietināja un izsūtīja, viņš nomira 1941. gadā Krievijā.

Skrīverietis Jānis Celms Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā devās trimdā uz Vāciju, kur bija skolotājs latviešu bēgļu nometnēs, Latviešu Centrālās Padomes izglītības nozares vadītājs un Latviešu Nacionālās Padomes prezidija priekšsēdis. Miris 1967. gadā ASV. Viņa novadnieks ģenerālis Jānis Lavenieks 1944. gadā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju, darbojās «Daugavas Vanagu» un citās trimdas latviešu organizācijās. J. Lavenieks nomira 1969. gadā, 2015. gadā tika pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos. Vēl viens skrīverietis pulkvedis Jorģis Zemitāns ar Lāčplēša Kara ordeni tika apbalvots par to, ka 1919. gada sākumā noorganizēja Latvijas armijas spēkus Ziemeļvidzemē un sāka Latvijas atbrīvošanu no daudzskaitlīgākā un labāk apbruņotā lielinieku karaspēka. Miris 1928. gadā Rīgā.

 

Kad sāka svinēt Lāčplēša dienu

1990. gada 3. oktobrī tika pieņemts likums «Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām», kurā 11. novembris tika noteikts par atceres dienu, kurā pieminēt Latvijas Neatkarības karā kritušos karavīrus.

2018. gadā Latvijas parlamentā bija mēģinājums Lāčplēša dienu noteikt par svētku dienu, tomēr iecere izčākstēja un nav atjaunota.

Uzreiz pēc Neatkarības kara Lāčplēša dienu plaši nesvinēja, jo jau 1920. gada 11. novembrī un vēl vairākus gadus pēc tam šajā datumā tika pasniegti Lāčplēša Kara ordeņi – pirmais un augstākais Latvijas valsts apbalvojums. Pirmoreiz 288 Neatkarības kara cīnītājus svinīgi apbalvoja Rīgā, Esplanādē. Pēdējos ordeņus pasniedza 1928. gada 11. novembrī. Tika nolemts, ka ir apbalvoti visi Neatkarības kara dalībnieki, kuriem pienācās saņemt šo ordeni.

Pēc tam aizsākās plašāka Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru godināšana armijas garnizonos. Notika parādes, svinīgas pusdienas, tika rīkoti koncerti… Tauta, bet pirmām kārtām armijā dienošie, vēlējās pateikties saviem varoņiem.

Padomju okupācijas laikā Latvijā Lāčplēša dienu neatzīmēja, toties to neaizmirsa, kā tolaik viņus dēvēja, tautieši ārzemēs. Ar laika distanci var novērtēt trimdas latviešu devumu tradīciju saglabāšanā un spītu, gādājot par to, lai neaizmirstu Latvijai un latviešiem būtiskus vēstures faktus. Trimdā Lāčplēša diena tika atzīmēta, par to plaši vēstīja avīzes. Vēl vairāk nekā 10 gadu pēc Otrā pasaules kara Lāčplēša dienas svinībās izskanēja ticība, ka Latvijai atkal jākļūst brīvai.

Latvijā šo dienu atkal sāka publiski atzīmēt 1988. gadā, iedzīvinot svecīšu nolikšanas tradīciju pie Rīgas pils bastiona mūra. 1988. gada 11. novembrī pulksten četros pēcpusdienā Rīgas pils Svētā Gara tornī aktieris un bijušais 5. Zemgales strēlnieku pulka strēlnieks Ēvalds Valters kopā ar rakstnieku Albertu Belu uzvilka sarkanbaltsarkano karogu.

1989. gadā Latvijas Tautas fronte un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība 11. novembri izziņoja kā atceres dienu, bet ar Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes lēmumu to noteica par vēstures atceres dienu – Lāčplēša jeb Varoņu piemiņas dienu. Pēc gada tika pieņemts likums «Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām», kurā 11. novembris noteikts par atceres dienu, kurā pieminēt Latvijas Neatkarības karā kritušos karavīrus.

Lāčplēsis vai lāčplēši?

Trimdas presē uzkrītoši ticis lietots nosaukums «Lāčplēšu diena» un Neatkarības kara cīnītāji dēvēti par lāčplēšiem. Pirms 27 gadiem filoloģijas doktore Rasma Grīsle pievērsusies šim jautājumam no valodnieka viedokļa laikrakstā «Latvijas Vēstnesis».

Indulis Kažociņš (kādreizējā Satversmes aizsardzības biroja vadītāja Jāņa Kažociņa tēvs) aicinājis lietot nosaukumu «Lāčplēšu diena», jo to varot attiecināt uz visiem dzīvību zaudējušiem Latvijas patriotiem, tieši viņi – lāčplēši – ziedojuši dzīvību. Toties Lāčplēsis esot tautas teiku, Andreja Pumpura vai Raiņa iztēles auglis. R. Grīsle norāda, ka vārds «lāčplēši» ir vienkāršojums un ar to apzīmē kādu no daudziem, toties īpašvārdā Lāčplēsis ir nosaukts vienvienīgais, kas ir atzīts par simbolu. Viņa raksta: «Tādējādi pēc manas valodas izjūtas un atskārtas 11. novembris joprojām varētu palikt «Lāčplēš a diena», kā Latvijā jau parasts un kā ir arī «Lāčplēš a iela». Jo Lāčplēsis ir ne jau tikai teiku stiprinieks, kas plikām rokām lāci vārējis. Lāčplēsis kā patriotiska varoņa simbols ietveŗ tēvzemes brīvības izcīnīšanas ideju – ideju, kas iet pāri laikiem un robežām. Tāpēc mūsu Lāčplēša ordenis ir piešķirts arī ārzemju valstsvīriem un pat pilsētai Verdenai Francijā. Lāčplēsis, pārlaicīgais simbols, vieno patriotiskus varoņus, kādi mums bijuši sirmā vai nesenā pagātnē un kādi vēl gaidāmi nezināmā nākotnē.»

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas nav dzirdēts, ka Latvijā tiktu apspriests, vai 11. novembris ir Lāčplēša vai Lāčplēšu diena.

Sākotnēji 11. novembris tika dēvēts par Lāčplēša Kara ordeņa, Armijas, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru, Brīvības kara dalībnieku svētkiem, kara invalīdu dienu. Nosaukums «Lāčplēša diena» presē atrodams 1925. gadā laikrakstā «Latvijas Kareivis».

 

Ziņas

Viedokļi

Lasāmgabali