Meņģeles centrā uzstādīts tēlnieka Vilņa Titāna 1984. gadā veidotais Sudrabu Edžus piemineklis, un 1978. gadā izveidota Dullā Daukas birzs. Pie pagasta robežas starp «Zvaniņu» un «Gnēžu» mājām Ogres upes senkrastā ozolu un bērzu birzī novietots akmens ar iekaltu ierakstu «Dullais Dauka». Šeit bijusi Sudrabu Edžus iemīļota atpūtas vieta. Ogres novada pašvaldība 2017. gada 12. oktobrī Meņģelē atklāja Dullā Daukas taku un skatu torni, kas turklāt atrodas dabas parka «Ogres ieleja» teritorijā. 1985. gadā Meņģeles pagasta «Siliņu» mājas tika izremontētas un tur iekārtota muzeja ekspozīcija par Sudrabu Edžus dzīvi un radošo darbību. 2012. gadā memoriālais muzejs «Sudrabu Edžus novadpētniecība «3 istabas»» tika pārcelts uz bijušā bērnudārza «Auseklītis» telpām, kur atrodas arī šodien. Memoriālo istabu vadītāja Ingrīda Ķezbere OVV saka – Meņģelē viss ir mierīgi, rakstniekam veltītos objektus nav paredzēts likvidēt vai pārvietot. Aptaujāti iedzīvotāji – viņi vēlas saglabāt sava novadnieka piemiņu. «Mēs esam par saglabāšanu,» uzsver I. Ķezbere. Uzzinot, ka Sudrabu Edžus krūšutēlu no Kronvalda parka Rīgā varētu pārvietot uz glabātavu Varoņu ielā un pēc tam, iespējams, – uz Raiņa kapiem, kur apbedīts rakstnieks, meņģelieši vēlas šo krūšutēlu ņemt pie sevis un novietot Meņģelē. Tur būtu piemērotāka vieta nekā kapsētā. Viņi apzinās, ka uzreiz tas nebūs iespējams, tomēr savu vēlmi gatavojas izteikt arī oficiāli.

Puika kā simbols

Cilvēkam, kurš draugos ar literatūru un latviešu literatūras klasiku, ir labi zināms stāsts par Dullo Dauku. Puika dzīvo ciemā pie jūras. Viņa tēvs gājis bojā, jūrā zvejojot. Kopš tā laika ģimenei ir sūra iztikšana. Cieminieki nesaprot zēna interesi par pasauli un norisēm tajā un dēvē viņu par Dullu. Daukam gribas iepazīt daudz vairāk nekā tikai zvejnieka vai skrodera amatu. Zēns ir attapīgs, un, nodots mācībā pie skrodera, viņa sievai paziņo, ka, skatoties vien, pats apguvis apakšbikšu šūšanas nianses: «Ir taču man arī acis pierē, neba maz esmu redzējis meistaru šujam šādas bikses.» Taču viņš negrib šūt, mizot kartupeļus un vāķīt darba devēja bērnu. Dauka grib uzzināt, kas ir aiz horizonta. Kad tiek lemts par zēna turpmāko dzīvi, viņš saka: «Labāk tad sūtiet mani uz augstām skolām, bikšu es nešūšu – netīk.» Neviens viņu augstās skolās nesūtīs – tas ir skaidrs kā divreiz divi. Tā kā puikas lielākais sapnis joprojām ir sasniegt apvārsni, vietu, kur jūra satiekas ar debesīm, viņš iet to īstenot. Un neatgriežas.

Nacionālais teātris izrādi «Dullais Dauka» piesaka kā laikmetīgu stāstu «par plašākas patiesības meklējumiem, kas cilvēkiem bijusi svarīga visos laikos neatkarīgi no laikmeta sociālās realitātes. Kad Dullais Dauka pēdējo reizi bija šeit, uz planētas Zeme, viņš bija deviņus gadus vecs zvejnieku puika. Tagad, pēc 124 gadiem, viņš te ir atgriezies, lai atkal izdzīvotu savu zinātkāri, sastopoties ar pavisam citiem kosmosa un apziņas uzbūves skaidrojumiem, kas ļauj runāt par dzīves pašvērtību un Visuma bezgalību. Izrāde jauniem cilvēkiem, kam svarīgi pārbaudīt robežas un uzzināt to, kas atrodas «aiz horizonta», dažādās šī vārda nozīmēs».

2020. gada septembrī, kad rakstniekam apritēja 160 gadu, Latvijas Radio 1 piedāvāja noklausīties, kā paši pieteica, izcilo Sudrabu Edžus darbu «Dullais Dauka», kas ierakstīts 1956. gadā. Režisore – ilggadējā Latvijas Radio bērnu raidījumu režisore Anastāsija Stepulāne, lomās dzirdam teātra grandus Veru Singajevsku, Almu Ābeli, Ēvaldu Valteru, Alfrēdu Jaunušanu, Pēteri Lūci, Hermani Vazdiku, Emmu Ezeriņu, Hariju Avenu, Oļģertu Dunkeru, Ilgu Mucenieci… Kurš varēja būt Dullā Daukas prototips?

Ērģelnieks un skolmeistars Fricis Zilbers

Sāksim iztālēm. Rakstnieka dzimtās mājas ir Meņģeles pagasta «Siliņi». Viņa tēvs Fricis Zilbers bijis Meņģeles baznīcas ērģelnieks laikā, kad tur saimniekoja barons Šēnfogels, ko rakstnieks dēvē par savu krusttēvu. «Periodika.lv» var lasīt publikācijas par to, ka bijusi neskaidrība ar Sudrabu Edžus dzimšanas datiem. Viņš dzimis 3. (15.) augustā. Bet, pārbaudot šos datus Latvijas PSR Centrālajā Valsts vēstures arhīvā, izrādījās, ka rakstnieka dzimšanas diena ir 30. augusts pēc vecā stila. Izdevies atrast E. M. Zilbera personālo lietu no viņa skolotāja darbības laika Baku. Lietā atradās arī krustāmzīme, kas izdota Madlienā. Tajā teikts ka Meņģeles ērģelnieka un viņa sievas Johannas dēls Eduards Morics Zilbers dzimis 1860. gada 30. augustā un kristīts 4. septembrī (pēc vecā stila). Pēc jaunā stila – dzimis 11. septembrī. Šīs pašas ziņas atkārtotas Madlienā 1894. gadā Gramzdas skolotājam E. M. Zilberam izsniegtajā draudzes izziņā. Starp citu, metrikā ierakstīts, ka Eduarda Morica krusttēvs bijis Meņģeles barons un kūmās stāvējuši vēl divi vācu tautības iedzīvotāji – kāds kurpnieks un freilene.

Atmiņu stāstījumā «Mani bērnības gadi» 1935. gadā Sudrabu Edžus izklāsta, ka tēvs bijis ne tikai ērģelnieks, bet arī bērniem mācījis rēķināšanu kā tautskolotājs un bijis lielisks galdnieks: «Tēvs, kā vēlāk pārliecinājos, veikli rēķināja. Nebij neviena uzdevuma, kuru tas nebūtu pratis atrisināt: bija taču mācījies Vecpiebalgas draudzes skolā.» Sudrabu Edžus tēvam bijusi «viegla galva», kamēr lielākā daļa Eduarda Morica skolas biedru tika uzskatīti par «matemātiski neapdāvinātiem». Pie pēdējiem sevi paškritiski piedēvējis arī Sudrabu Edžus un atstāsta sava tēva teikto: puika esot tāds sliņķis, ka nevīžojot piespiest smadzenes, bet gaidot ceptus baložus tāpat ieskrienam mutē. Viņš atceras, ka grāmatas skolai atsūtīja Meņģeles īpašnieks Eduards fon Šeinfogels – tā šo uzvārdu raksta Sudrabu Edžus. Viņš arī baronu nosauc – «mans krusttēvs». Tēvs ziemas vakaros studējis mācību un citas grāmatas, bet puika vērojis: «Glūnu gar durvju stenderi. Deg lampa, toreiz sāka viņas parādīties, maza lampiņa ar baltu starmeti vidū uz plata galda pie gala loga. Logs abi logi, sešpadsmit rūtīm katrā, aizsaluši, apklāti sniega kārtu divu pirkstu biezumā. Sniegs izskatās pelēks. Liekas, ka katrai rūtij uzlikta virsū bieza izpuķota vadmala, lai nespiestos iekšā aukstums. Un arī nespiežas, jo tēvs sēd pie loga, smēķē garu pīpi, nenovērsdams acu no grāmatas, ūsas pat paraucas kā smaidā. Redzams viņš visai apmierināts.»

Sudrabu Edžus atmiņās teikts, ka tēvs mēdzis cekulot nepaklausīgākos vai neaptēstākos skolēnus. Citiem vārdiem sakot, raut aiz matiem. Tomēr ar laiku vecais Zilbers «roku vairs nepalaida. Varbūt kāds prātīgāks tēvs vaj kas cits bij uzstājies pret šādu audzināšanu. Ļoti varbūt, ka savs iespaids palika no mātes ierunām pret šādu metodi». Toties savam dēlam viņš netaupījis rīkstes, pērdams par katru niecīgāko pārkāpumu. Kaut tāpēc, ka rēķināšana Eduardam Moricam nepatika, viņš labprātāk vēroja apkārt notiekošo. Lūk, puiši brauc uz dzirnavām, uzsēdušies uz maisu vezumiem. Re, bērzs, kur vasarā uzmaldījusies cauna. Kādu mācītāju pēc gadiem izteiksmīgi raksturo: «Rūdītais jezuīts, maziņš kā sesks, ar baltas bārdas klumšķīšiem pie ausīm, ģīmja panti atgādināja tik lielu vīru, kāds bija Ibsens.»

Kurš bija Dullais Dauka?

Savās atmiņās Sudrabu Edžus aprakstījis epizodi, kas raksturo viņa tēva domu gājienu: «Ēvelēdams tēvs bieži skatījās uz krūmiem, ievenēm, alkšņiem un vītoliem noaugušās Vecogres pusi, aiz kuras Ogres viņpuses krastos caur kokiem krēslojās Meņģeļmuižas ēku sarkanie jumti, divstāvu kungu nams un garais flagas koks ar Vācijas karogu galā, zīme, ka kungi ir mājās.

– Vaj tu zini, kāda muiža atrodas aiz Meņģeles? – viņš jautāja, mani ieraudzījis.

– Ogres muiža.

– Un aiz tās?

– Ērgļi, – atbildēju, jo reiz no Gnēžu kalna biju redzējis viņu pakalnes. Tēvs pats rādīja, piebilzdams, ka aiz Ērgļiem atrodoties Vecpiebalga.

– Labi, – teica tēvs. – Bet vaj tu viņu redzi?

Es pabrīnējos, pasmējos un atteicu, ka nav taču iespējams redzēt, jo muiža priekšā.

– Bet ja tā nebūtu priekšā?

– Kas tik tāli lai saredz?

Tad tēvs iesmējās, nicīgi manī paskatījies. Šā skatiena es nevarēju ciest no agrās bērnības. Reiz, kad dzīvojām vēl Šiliņos, biju uzrakstījis mana otrā vārda Morics vietā Morits. Droši vien, vadīdamies no pareizrakstības (..). Tēvs ieraudzījis sāka smieties: «Morits, Morits», ar pirkstu manī rādīdams. Tas man ļoti nepatika, jutos apvainots, mana taisnības sajūta protestēja pret viņa netaisnību. Es tēvu nemīlēju un līdz draudzes skolas gadiem viņam atbildēju nedabiskā, speciēli viņam izstrādātā balsī, kādu pēc manas priekšzīmes sāka lietot un ilgi lietoja arī mans, par trīsdesmit mēnešiem jaunākais, brālis Vilis, kuram tēvs, tāpat kā trešajam Arturam, pirksta netika piedūris.

Un tagad atkal kāpēc viņš smējās? Zeme taču ir apaļa kā lode, viņš izskaidroja norājošā balsī, un tāpēc mēs no šejienes nevaram redzēt ne Ērgļus, ne Vecpiebalgu. Nokaunējos par savu neziņu, bet saprast nekā nesapratu. Viņš neprata izskaidrot, ka mūsu skatiena virziens, pirmām kārtām, iet ne ar līkumu, bet taisni, un ka, otrām kārtām, tas nevar izlauzties cauri necaurskatāmiem priekšmetiem, pie kuriem pieder arī zemes izcilums starp divām attālākām vietām. Māte mani sarāja, ka es mūžam varot būt tāds nezinātājs un aizvien tēvam atbildēt nepareizi.»

Fricis izglītojis sievu par zemes «lodveidību un griešanos ap sevi un sauli». Viņa brīnījusies, sak, tad jau viss un visi nokristu no zemes. Bet kur? Tēvs uzjautrinājies: «Kāpēc tad tu neesi nokritusi? Ne arī es un mūsu māja?» Māte teikusi, ka Amerikā, otrpus zemeslodei, gan jau nokrītot. Tad tēvs rājies un skaidrojis, ka Amerikā cilvēki varbūt domājot tāpat. Kuram taisnība? «Kājas visur skaras pie zemes,» viņš sācis skaidrot. «Kāpēc nekur nekrītam? Tāpēc ka zemei ir pievilkšanas spēks. Pievelk viena otru katra zemes kripatiņa, katrs smilšu graudiņš un ūdens pilīte. Apdomā zemes lielumu un aprēķini, cik tādu mazu daļiņu ir. Kas to aprēķinās? Neskaitāmi neskaitāmie! Un cik milzīgs var būt to pievilkšanas spēks kopā? Tagad ņemsim sauli. Kur tā mūsu naktī atrodas? Protams, ka viņā pusē zemei. Tad tur ir diena. Un tur te cilvēki, saulē skatoties, skatīsies uz leju, ko? Tu pati, ja būtu tanī pusē, skatītos uz leju? Saulē skatīties nozīmē skatīties augšup, no zemes prom.»

Apmēram tā Meņģeles ērģelnieks mācījis gan savu ģimeni, gan skolēnus. Viņu, reliģiozu cilvēku, interesēja pasaules uzbūve un debess ķermeņu virzība. Viņš klāstīja par mēness un saules aptumsumiem un uzskatāmi tos parādīja saviem skolēniem; demonstrēja, kā diena nomaina nakti: «Tas tika izskaidrots pamatīgi: paķēra turpat no galda stopiņu, nostādīja tālāk no lampas un pamazām grieza apkārt. Lampas puse palika gaiša, pretējā atradās ēnā.»

Vecajam Zilberam paticis iemalkot ko grādīgāku, tāpēc pēc šādiem priekšlasījumiem māte Eduardam Moricam vaicājusi, vai tēvs neesot kaut ko baudījis no plakanās blašķes, kuru viņa laiku pa laikam uzgājusi starp veciem kalendāriem. Sudrabu Edžus atmiņstāstā Dullais Dauka varētu būt arī kāds no Friča Zilbera izglītojamiem, kuri vēlējušies pārbaudīt zemes apaļumu, izbraucot jūrā. Vismaz pāris tādu bijis. Bija tādi, kuri uzreiz sapratuši, kāpēc zemeslode ir apaļa; to, kā diena nomaina nakti; cik liela varētu būt saule; apšaubīja, cik patiesi var būt Bībeles stāsti par zemes radīšanu.

«Skolas istabā tēvs mīlēja vest sarunas ar bērniem visvairāk pa vakariņu laiku. Tās bij draudzīgas sarunas. Tad viņā atplaiksnījās jauns cilvēks, kamēr dienās, ticības mācības stundās un rēķināšanā, (..) varēja redzēt, ka tad viņš izpildīja pienākumu, varbūt ne visai patīkamu,» atminas Sudrabu Edžus.

Iespējams, viņa iedvesmotājs bija poļu rakstnieks Boļeslavs Pruss, īstajā vārdā Aleksandrs Glovackis, kurš sarakstījis stāstu «Anteks». Tajā vēstīts par trūcīgas atraitnes dēlu, kurš sapņo iemācīties būvēt dzirnavas, taču nabadzības dēļ sapni īstenot neizdodas. Arī šis puisis grib zināt, kas atrodas aiz horizonta. Stāsts Sudrabu Edžum atsaucis atmiņā bērnībā mājās un skolā redzētos talantīgos vienaudžus. Tik diplomātiski skan «oficiālā» versija. Tulkotāja Silvija Brice ir bijusi nesaudzīgāka, sociālajā medijā «Facebook» dodot nepārprotamu mājienu par to, ka Sudrabu Edžus daudz tulkojis no poļu valodas un… Un piesavinājies ideju. Un ka «Dullais Dauka» nav tas, par ko uzdodas, pareizāk sakot, tiek uzdots. Nekāds, vai zini, latviešu zēns!

Pārmetumi niknam revolūcijas piekritējam

Eduards Morics gribēja mācīties ģimnāzijā un pēc tam studēt par ārstu. Bet… Studijām vajadzēja naudu. Ģimenei tās nebija. Nācās meklēt iespēju, kā apvienot sapni ar īstenību. No 1878. līdz 1882. gadam E. M. Zilbers bija Baltijas skolotāju semināra audzēknis Rīgā. Tur viņam kā tautskolotāja dēlam izglītošanās tika nodrošināta par valsts līdzekļiem. Lai kā mēs kādu personību vērtētu tagad, studiju laikā Sudrabu Edžus iedvesmas avots bija krievu dzejnieks Mihails Ļermontovs. Savukārt Sudrabu Edžus audzēkņi Latvijā pēcāk uzsvēruši, ka viņš bijis brīvdomīgs pedagogs.

No 1884. līdz 1887. gadam Sudrabu Edžus bija skolotājs latviešu kolonijā Ufā. 1887. gadā viņš atgriezās Latvijā un strādāja par skolotāju līdz 1906. gadam. Viņš bija viens no literātiem, kurš 1905. gadā iesaistījās revolūcijā, bet ne pirmais, ne pēdējais. Vietējais mācītājs savā ziņojumā aprakstījis, ka Sudrabu Edžus no ķeizaram uzticīga cilvēka kļuvis par «niknu revolūcijas piekritēju un no tā laika brauca apkārt, bikstīdams uguni, cik vien tas viņa spēkos stāvēja, kā še, tā apkārtnē».

Pēc tam – jābēguļo. Nebija darba, veselība kliboja. Sudrabu Edžus uzrakstīja vēstuli ar lūgumu palīdzēt Ernestam Birzniekam-Upītim, kurš strādāja Baku. Birznieks-Upītis piedāvāja tulkot grāmatas, bet Sudrabu Edžus gribēja nopietnāku darbu, tulkošanu atstājot vaļasbrīžiem.

1917. gadā Sudrabu Edžus iestājās Baku boļševiku organizācijā, pēcāk kopā ar pieaugušo dēlu pārcēlās uz Maskavu. Latvijā viņi neatgriezās, palika padomju Krievijā. Mūžībā Sudrabu Edžus aizgāja 1941. gada 30. janvārī Maskavā. Urna ar viņa pelniem pārvesta uz Rīgu un novietota Raiņa kapos.

Tas, ko viņam tagad pārmet, ir darbs Rietumtautu Komunistiskajā universitātē, kur apmācīja diversantus, teroristus un nelegālo komunistisko partiju cīnītājus demokrātisko režīmu, tajā skaitā Latvijas Republikas, graušanai. Un, protams, mīlestību pret padomju varu.

Nav vairs Sudraba Edžus

Tāds virsraksts likts 1941. gadā publicētajam nekrologam, ko uzrakstījis kāds vai kāda J. R. «Skumju ziņu Padomju Latvijas tautai pavēstīja 30. janvāris – Maskavā miris Sudrabu Edžus – rakstnieks, kas mums atstājis lielu un vērtīgu literāru mantojumu. Maskavā iznākuši Sudrabu Edžus kopoti raksti 6 sējumos. Bet tur vēl neietilpst visi viņa darbi. Daži ir palikuši izkaisīti periodikā, daži manuskriptos. Padomju Latvijas tautai tie visi, pa lielākai daļai, sveši, jo plutokrātiskais režīms neļāva darba tautai lasīt sava sirmā revolūcionārā rakstnieka darbus. Mīļš un tuvs ar saviem stāstiem Sudrabu Edžus ir mūsu jaunatnei (..).

Kā rūdīts revolūcionārs un īsts boļševiks, Sudrabu Edžus visu savu dzīvi un darbu ziedojis: tautai un cīnījies pret satrunējušo buržuaziju, sevi ziedodams jaunās dzīves celšanai, priecādamies par redzamiem sasniegumiem. Sudrabu Edžus – īstā vārdā Eduards Zilbers – dzimis 1860. gada 15. augustā Menģelē. Pēc Baltijas skolotāju semināra beigšanas 80. gados sācis strādāt par tautskolotāju Dzērbenē. Bet savas atklātās un taisnīgas dabas dēļ, sanācis konfliktā ar baronu un mācītāju un vieta bija jāzaudē. Aizbraucis uz Krieviju, kur sācis strādāt Ufā latviešu «Austrumciema» kolonijā par skolotāju. Vēlāk atgriežas atkal Latvijā un strādā par skolotāju atkal Dzērbenē un Gramzdā, kur sāk plašāk attīstīties viņa literāta darbs. Pirmie Sudrabu Edžus darbi ievietoti «Baltijas Zemkopī», «Balsī» un «Austrumā». 1905. gadā viņš aktīvi piedalījies revolūcijā un kā revolūcionāram bijis jābrauc uz Krieviju. Viņš dzīvojis Uralos, Sibirijā, Bakū u. c., strādādams kā skolotājs un rakstnieks. Pēdējos 20 gadus Sudraba Edžus strādājis un darbojies Maskavā, kur arī tagad miris.

Atbrīvotā Latvijas tauta mūžīgā piemiņā glabās savu lielo dēlu un cīnītāju. Kaut miris, viņš tagad atgriežas savā tautā ar saviem darbiem dzīvojot mūžīgi.» 1960. gadā, rakstnieka 100. jubilejā, prese vēsta, ka viņu pieminēt Raiņa kapos ieradušies vietējie rakstnieki, dzīvesbiedre Jevgeņija Zilbere un dēls Felikss Zilbers. Viņš ilgus gadus strādājis par kalnu inženieri, tagad esot pensionārs un dzīvojot Ļeņingradā.

__________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

#SIF_MAF2024