Piemēram, jaunais objekts var lepoties ar to, ka atbilst nulles enerģijas standartam, tas aprīkots ar saules paneļiem, bet apkuri tam nodrošina siltumsūknis. Un kur tad vēl dažādas eksperimentālas, recirkulācijas tipa, vaislas zivju izturēšanas, ikru inkubācijas, zivju kāpuru izturēšanas, kāpuru piebarošanas un zivju mazuļu audzēšanas sistēmas! Un automatizēta dzīvās barības audzēšanas sistēma, kas ir reti kurā zivjaudzētavā! Tas viss ļaus pavairot vērtīgas zivju sugas un radīt kvalitatīvus vaislas barus, jo līdz tam zivis šim mērķim ķēra savvaļā. Te zinātniekiem paveras lielākas iespējas akvakultūras pētniecībai, bet zivsaimniekiem un studentiem te ir lieliska vieta mācībām. Starp citu, jaunās ēkas pamatos 2023. gadā institūts BIOR ievietoja kapsulu ar laikraksta «Ogres Vēstis Visiem» jaunāko numuru un Latvijas Bankas izdoto 1 lata monētu ar lasi, kas simbolizē Latvijas ūdeņu bagātību.
Viss datorizēts
Par to, cik sarežģītas ir sistēmas, kas darbina centru, OVV vedina pārliecināties zinātniskā institūta BIOR zivjaudzētavas «Tome» vadītājs Ivars Putviķis. Viss ir datorizēts, tāpēc katru telpu var regulēt attālināti, ievadot sistēmā, piemēram, vajadzīgo ūdens temperatūru. Tas dod iespēju noteikt vajadzīgo klimatu, kas ir ļoti būtiski nārstam. Dabā nereti pavasaros ūdeņi uzsilst tik ātri, ka tāda zivs kā zandarts, kurai ideāli ir plus 14 grādi, nereti tā arī nenonārsto. Un tas ietekmē zivju ataudzi. «Mākslīgi veidojot vidi, viņas var apšmaukt un iegūt vairāk ikru ilgākā periodā. Piemēram, novembrī radīt ziemu, lai februārī jau ieregulētu pavasari. Tādējādi ir iespēja gadā «novākt pat divas ražas». Kas ir būtiski – paši varam izaudzēt labu vaislas materiālu, nebūsim vairs atkarīgi no piegādātājiem,» uzsver I.Putviķis.
Telpās, kurās ir zivju baseini, valda puskrēsla. Tas tāpēc, ka tām nepatīk spoža gaisma. Kad nepieciešams telpu padarīt gaišāku, ik lampa (tās var regulēt no nulles līdz 100%) virs baseina jāslēdz atsevišķi uz datora, nevis ar slēdzi. Turklāt tās pakāpeniski ar piecu minūšu intervālu iedegas, lai zivtiņas nesatrauktos. Arī straujas kustības rada stresu. Atliek tikai pie baseina strauji pacelt roku, lai tās sāktu satraukti skraidīt un slēpties nosacīti ēnainākajā tvertnes pusē. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ziņkārīgi un nereti trokšņaini ekskursanti te netiek uzņemti, jo pēc to iebrukuma mazuļi vēl ilgi ir stresaini un zaudē ēstgribu.
Ūdens – attīrīts un uzlabots
Baseinos ūdens ir tīrs un bagātināts ar skābekli un ozonu (ik telpā ir lielas tvertnes ar tiem). Ozons ir labs dezinfekcijas līdzeklis, kas noņem putas un sīkos putekļus. Vēl labs sterilizators ūdenī ir ultravioletā lampa – tādas pašas, kādas ir solārijos. Tā kā te darbojas biofiltrs, ūdenim nedrīkst pievienot nekādus medikamentus, ne citas vielas – tad tas tiks sabojāts. Vienīgais, ko var izmantot, ir sāls – tas palīdz zivtiņām iztīrīt žaunas no gļotām. Ūdens baseinā tiek ne tikai aerēts, bet arī attīrīts – izejot pilnu ciklu, tas atgriežas sistēmā. Lai pārliecinātos, vai viss atbilst parametriem, ik baseins tiek rūpīgi kontrolēts. Ja rādītāji liecina, ka baseinā ir par daudz ogļskābās gāzes, tātad – vai nu ir par maz ūdens, vai arī ir par daudz zivju. Līdz ar to te ir radīta ideāla vide zivju mazuļiem, kuri te mīt, – zandartiem, storēm un Eiropas samiņiem. Arī taimiņi ir pārceļojuši uz jaunajām telpām. Izskatās, ka jūtas labi, secina I. Putviķis. Savukārt no dabiskajām ūdenstilpēm atvestajām vaislas zivīm ir atsevišķi, tā saucamie karantīnas, baseini.
Ātraudzīgums un kanibālisms
Ir grūti iztēloties, ka no tik mazas radības, kas izšķiļoties ir kniepadatas lielumā, var izaugt tāds milzu sams, kā nesen Daugavā noķertais, kas bija gandrīz 100 kilogramu smags un divarpus metrus garš. Dabā tas ir ļoti ilgs process, bet šajos baseinos zivtiņas izaug daudz ātrāk nekā dabā, kur tās barojas tikai vasarā. Ja salīdzina samiņu, kas gadu audzis baseinā un ir pārvērties par paprāvu makanu ar sev tik tipiskajām ūsiņām, tad dabiskajā vidē augušais ir sešas reizes mazāks. Patlaban vēl nav domāts par to izlaišanu brīvos ūdeņos, taču tas tiek apsvērts. Tur, kur ezerā (viņi pa upēm nokļūst tajos, piemēram, Ķīšezerā) ir šāds plēsējs, tas uztur zivju bāzi tonusā un neļauj tām pārāk savairoties tiktāl, ka sāk trūkt barības bāzes. Labāk ir arī makšķerniekiem, jo tur mītošās zivis ir lielākas. Runājot par zandartu, I. Putviķis uzsver, ka tā ir dārga un garšīga zivs, bet akvakultūras apstākļos izaudzēt ir grūti, tāpēc svarīgi jaunajā centrā iegūt pieredzi, kā to izdarīt pēc iespējas labāk. Tas ļaus paplašināt to zivjaudzētavu skaitu (pašlaik Latvijā tāda ir viena), kuru dīķos vieta ir arī zandartiem. Patlaban dīķsaimnieku un privāto zivju audzētāju vajadzībām tiek audzēti varavīksnes foreļu un storu, karpu mazuļi.
Lai gan jaunajā centrā ir ideāli apstākļi, mazuļu augšanas tempi atšķiras, daļa no tiem, ko I. Putviķis nodēvē par līderiem, izceļas uz citu fona ar lielākiem izmēriem. Ik pa laikam tie ir jāšķiro. Kāpēc? Jo tiem piemīt kanibāliskas tieksmes, tostarp zandartiem, kas ir īsts plēsējs, kurš gardu muti var apēst mazāko sugasbrāli vai māsu. I. Putviķis pasmaida, ka pat diezgan vienāda izmēra samiņi mēdz otram iekost astē. Kanibālismu nedrīkst atļaut, jo tad tie, kas likuši uz zoba dzīvo barību, negribēs ēst sausās granuliņas. Galu galā – ja baseinā būs 5000 mazuļu un no tiem 100 būs kanibāli – ar laiku pāri paliks tikai tie. Tāpēc šie rīmas noteikti jāatlasa un jāizlaiž brīvā dabā – kādā no zivju dīķiem.
Radina pie sausās barības
Pieradināt pie sausās ēdienkartes nav viegls uzdevums. Kad kāpuriņi ir izšķīlušies, tie par ēdamu uzskata tikai to, kas kustas. Tāpēc no sākuma tiem visu diennakti tiek doti sīki vēžveidīgie, kuri tiek uzglabāti īpašās tvertnēs konstantā temperatūrā. Uz baseiniem tos piegādā dozēti īpaša automatizēta sistēma, kur tiek ieregulēts porciju lielums. Tādā ziņā nav jābažījas par cilvēkfaktoru, proti, ka darbinieks, kas dežurē diennakti, var aizmirst to izdarīt regulāri, iebērt par maz vai daudz. Ar laiku maltītei tiek piejaukta klāt sausbarība, kas ir īpaši piemērota zivju audzēšanai slēgtās telpās. Tā atšķiras dažādām sugām – lašveidīgajām tā ir treknāka, storēm un karpām tā ir plānāka. Beigās granulas zivtiņu ēdienkartē paliek vienīgais racions, kur ir klāt gan vitamīni, gan minerālvielas. Tās, kas atsakās to ēst, diemžēl nomirst bada nāvē. Taču lielākā daļa pierod pie granulām, un, līdzko barības tvertne izmet kārtējo devu, tās naski skrien to nobaudīt. Ēdināšana ar pauzēm notiek līdz deviņiem vakarā. Uz simts kilogramiem dzīvsvara tiek patērēts pusotrs kilograms barības dienā, un tikpat liels ir arī kopējā dzīvsvara pieaugums. Svarīgi ir tās paēdināt, bet ne pārbarot – tas attiecas uz vaislas zivīm, kurām ikri un pieņi ieaug taukos un līdz ar to nekādu pēcnācēju nav, norāda I. Putviķis. Divas trešdaļas no visa bara kļūs par zivjaudzētavas vaislas materiālu, kura selekcijas procesā uzlabotā kvalitāte atsauksies uz nākamajām zivju paaudzēm. Ko darīs ar atlikušo trešdaļu? Visticamāk, tā papildinās zivjaudzētavu dīķus (daudzviet makšķerniekiem tiek piedāvāts ķert tajos zivis). Taču tas nenotiks agrāk par pavasari. Līdz tam tiks pētīts, kā tās aug šajos apstākļos. Ar šķirošanu arī jābūt uzmanīgam, jo tīri ārēji nevar pateikt (tikai pirms nārsta parādās īpašas pazīmes), kura ir mātīte un kurš – tēviņš. Ja atlasīs tikai lielākos, var gadīties, ka atliks tikai viena dzimuma zivis.
Tehnika vēl jāpieregulē
Kad aizveram jaunā centra durvis, I. Putviķis atzīst, ka jaunās tehnoloģijas ir laba lieta, kad tās darbojas bez aizķeršanās. Taču tad, kad dators uzkaras, jo elektrība noraustījusies vai tā ir atslēgta, tad ir kreņķi – visi paneļi sāk mirgot un dara to tik ilgi, kamēr visu atkal saved kārtībā. Lai gan centrā ir savs ģenerators, tas uzreiz neieslēdzas, un tad glābj tas, ka iekārtas ir aprīkotas ar akumulatoriem, kas kādu laiku ļauj strādāt neatkarīgi no elektrības padeves, tāpēc īslaicīgu pārtraukumu tās «pārdzīvos». Diemžēl viena no tām, kas regulē sūkņus, ir brāķis, jo tai akumulators neieslēdzas, ja elektrība pazūd. Skaidrs, ka tad, kad viss ir jauns un tikko uzstādīts, kaut kas ir jāpielabo. Nākas pastrīdēties ar iekārtu piegādātājiem, kuri uzskata, ka viss ir labi, bet audzētava – ka viss līdz galam tomēr labi nestrādā.
Ielūkojamies arī vecajā ēkā, kur aug ap 800 000 storu un lašveidīgo zivju, kas tiek audzētas «Latvenergo» finansēto zivju resursu atražošanas programmas ietvaros. Audzētava ik gadu Latvijas ūdeņos izlaiž ap 550 000 lašu un taimiņu smoltu, 150 000 lašu un taimiņu vienvasarnieku, 350 000 zandartu un sīgu mazuļu. Šā iemesla dēļ mazuļu baseinos tiek piegādāts Daugavas ūdens – tas tāpēc, lai tās pierastu pie savas vides un zinātu ceļu atpakaļ. Turpmākai atražošanai tiek uzturēts un audzēts strauta foreļu, sīgu, storu (sterlete, sibīrijas store, besters) vaislas ganāmpulks.
Zaļie Daugavas ūdeņi
Diemžēl lašveidīgajām zivīm dabiskā vide nereti nav draudzīga – bebraines, upītes, kas iztaisnotas un pārvērtušās par grāvjiem, mazie HES, tāpēc zivjaudzētavu pienesums ir ļoti būtisks, lai šīs zivis arī turpmāk būtu upju ekosistēmas sastāvdaļa. Šogad Daugavas ūdens krāsa un konsistence ļoti uztrauc I. Putviķi – tik zaļu, biezu un smirdīgu (atmirušo aļģu dēļ) viņš līdz šim nav redzējis. Tas tiešām ir kā zupa, un no augšas baseinos pat nevar samanīt tur peldošos mazuļus. Tikai tad, kad tie iznirst augšpusē, var ieraudzīt – jā, tie vēl kust. Viens no iemesliem – vējš, kas pūš no Lielvārdes puses, iegriezies tā, ka dzen aļģes uz to vietu, kur tiek ņemts ūdens zivjaudzētavai, un, lai gan baseinos tiem tiek skābekļa papildu deva un arī piejaukts cits vietējais ūdens, zivtiņām tajā ir grūti. Kārtējo reizi jāsecina, ka klimata pārmaiņas un cilvēka klātbūtne atstāj uz dabu un dzīvajām radībām negatīvu iespaidu.
Vēl I. Putviķi satrauc finansējums zivjaudzētavai, kas kopš 2014. gada nav mainījies. Nākamais gads izskatās pavisam liess, un viņš bažījas, ka valsts budžeta saspringtajos apstākļos nenākas uz laiku apturēt darbību kādā no piecām (viena ir filiāle) BIOR zivjaudzētavām, it īpaši tās, kas ir pilnībā atkarīgas no valsts naudas.
