1. martā policijā saņemta informācija, ka vilcienā «Rīga–Lielvārde», otrajā vagonā, atrodas agresīva sieviete reibumā. Sagaidot vilcienu Ogres stacijā, likumsargi iekāpa norādītajā vagonā, kur uz zemes gulēja sieviete, nespējot pārvietoties. Viņa sākotnēji nereaģēja, un likumsargi pasažieri ar visām mantām izcēla no vilciena un apsēdināja uz soliņa. Nedaudz atžirgusi, viņa paziņoja, ka vēlas nokļūt mājās.

Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski izdotos pazemot, ja viņam nebūtu vīrišķīgās stājas, mugurkaula un kara laika uzvalka mugurā. Jā, arī par to uzvalku Tramps iebakstīja kā ar pirkstu acī, sak, kā tu esi ģērbies šajā svētajā vietā? Uzbrukumu, apvainojumu, moralizēšanas nav trūcis. Tas viss šķita darīts ar nodomu pazemot suverēnas valsts prezidentu. Nav šaubu, ka tiesiski, demokrātiski un taisnīgi domājošu cilvēku acīs šī ASV pozīcija morāli ir bankrotējusi.

24. februārī, apritēja trīs gadi kopš dienas, kas radikāli izmainīja ne tikai Ukrainas un Eiropas drošības situāciju, bet arī pasaules kārtību. Krievijas plaša mēroga iebrukums Ukrainā lika Rietumiem beidzot atbrīvoties no ilūzijām par iespējamu dialogu ar Kremli un atklāja, cik tālu agresors ir gatavs iet savu imperiālistisko ambīciju dēļ. Šo gadu laikā karš Ukrainā ir kļuvis par daļu no mūsu ikdienas – mēs par to lasām ziņās, analizējam un skaitām dienas līdz brīdim, kad taisnība uzvarēs. Taču ir cilvēki, kuri šo realitāti piedzīvo nepārtraukti – ne tikai frontes līnijā, bet arī informatīvajā telpā, skaidrojot, analizējot un izgaismojot kara patiesās sekas. Viens no viņiem ir Nacionālo bruņoto spēku majors, Zemessardzes štāba virsnieks JĀNIS SLAIDIŅŠ, kurš šo trīs gadu laikā kļuvis par vienu no atpazīstamākajiem Latvijas militārajiem ekspertiem. Aicinājām viņu uz sarunu ne tikai par karu, bet arī par to, kā tas ir mainījis viņa ikdienu.