Tīnūžos šovasar jau otro gadu bērniem durvis vēra Amatniecības tradīciju skoliņa, kurā Tīnūžu lietišķās mākslas studijas «Tīna» meistares savas zināšanas nodeva jaunajai paaudzei. Šogad jūlijā, sadarbojoties Tīnūžu Tautas namam, lietišķās mākslas studijas «Tīna» meistarēm un biedrībai «Kultūrizglītības centrs «Ziemelart»», tika īstenots Ogres novada pašvaldības projektu konkursā «R.A.D.I. – Ogres novadam» atbalstītais projekts – dienas nometne bērniem «Amatniecības tradīciju skoliņa». Trīs dienas tajā darbojās 18 meitenes vecumā no 10 līdz 13 gadiem. Dalībnieces bija no Tīnūžiem, Ikšķiles, Ogres un arī Ķeguma, turklāt daudzas skoliņā piedalījās jau otro gadu. Šī projekta oficiālā vadītāja bija Agate Bičkovska, bet nodarbības pasniedza «Tīnas» meistares Ilze Kupča-Ziemele, Eva Bičkovska un Kristīne Struberga. Meistarēm palīdzēja brīvprātīgās palīdzes Inguna Ojere, Ieva Pauriņa un Renāte Kalniņa.

Iespēja pašiem izmēģināt prasmes

Skoliņas iecere turpina Tīnūžos iepriekšējos gados iesākto darbu kultūras mantojuma izzināšanā. 2025. gadā «R.A.D.I.» projekta «Ogres novada etnogrāfiskais mantojums – austās segas» ietvaros notika pirmā Tradīciju skoliņa bērniem, bet šāgada projekts bija turpinājums iepriekš sāktajam. Tā mērķis – rosināt interesi par amatniecības tradīcijām un etnogrāfiju, veicināt rokdarbu darināšanas prieku un dot jaunajai paaudzei iespēju pašai izmēģināt prasmes, kas agrāk ģimenēs un skolās tika nodotas daudz dabiskāk. Tīnūžos, arī ar Tīnūžu Tautas nama vadītājas Valdas Kuršas atbalstu, šāds darbs nav sācies tikai šogad – kultūras mantojuma izpētei te projekti veltīti jau kopš 2015. gada. Viens no pirmajiem un pazīstamākajiem bija Latvijas simtgades projekts «Gribu savu tautastērpu», no kura vēlāk izaugušas citas ieceres, kas saistītas ar tautastērpu darināšanu un seno amatu izzināšanu.

Tīnūžu lietišķās mākslas studijas «Tīna» vadītāja Ilze Kupča-Ziemele stāsta, ka doma par šādu projektu radusies, domājot par to, cik maz iespēju mūsdienās bērniem ir iepazīt tradicionālos rokdarbus. Skolās vairs nav agrākās darbmācības vai mājturības stundu tādā izpratnē, kā tās atceras iepriekšējās paaudzes. To vietā ir dizains un tehnoloģijas, taču programmā nav noteikts, ka bērnam obligāti būtu jāmācās izšūt, tamborēt, adīt vai apgūt citas tradicionālās rokdarbu prasmes. Daudz kas atkarīgs no konkrētā skolotāja intereses un prasmēm. Ilze atceras, ka agrāk skolā mācīja gan izšūt, gan tamborēt, gan adīt, bet tagad bērnam var gadīties ar šādām nodarbēm vispār nesastapties.

Tieši tādēļ «Tīnas» meistares vēlējās parādīt meitenēm pavisam vienkāršu, bet būtisku lietu – ar savām rokām kaut ko var radīt. Visas 18 dalībnieces tika sadalītas trīs grupās un secīgi izgāja visas trīs darbnīcas – aušanas, izšūšanas un knipelēšanas. Nodarbības bija veidotas tā, lai bērni ne tikai paskatītos no malas, bet paši darītu un pēc iespējas ieraudzītu arī sava darba rezultātu.

Cer, ka interese nepazudīs

Aušanas darbnīcu vadīja Ilze Kupča-Ziemele. Ņemot vērā, ka nometnes laiks bija ierobežots un meitenes rokdarbus lielākoties tikai sāka iepazīt, uzdevumus pielāgoja viņu vecumam un iespējām. Nebija mērķa dažās dienās radīt ļoti smalkus vai apjomīgus darbus. Svarīgāk bija izmēģināt tehniku un piedzīvot sajūtu, ka izdodas. Divas meitenes paguva uzaust sev īstu jostu, pārējās apguva aušanas pamatus un darināja paraugus. Meistares apzināti izvēlējās rupjākus, bērniem vieglāk satveramus materiālus, lai sākums nebūtu pārāk grūts un nerastos sajūta – «es to nevarēšu».

Ilze uzsver, ka skoliņas lielākais ieguvums nav tikai gatavie darbiņi. Galvenais ir pirmais ieskats amatniecībā. Varbūt kāda no meitenēm pēc gadiem pie tā atgriezīsies, paaugsies un reiz pati nāks uz «Tīnu» darināt tautastērpu. Cerībai, ka interese nepazudīs līdz ar skoliņas beigām, ir arī pavisam konkrēts pamats – pēc nodarbībām mammas rakstījušas, ka mājās jau tiek meklēti diegi, izšūšanas audumi, dažādi materiāli un pat stelles, jo bērnam gribas turpināt darboties. Ilze uzskata, ka svarīgi atrast zelta vidusceļu: ja uzdevums kļūst pārāk sarežģīts un smags, interesi var ātri pazaudēt, bet veiksmīgs pirmais solis mudina izmēģināt vēl.

Izšūšanas nodarbības vadīja Eva Bičkovska. Meitenes iepazina ne tikai izšūšanu, bet arī celošanu – aušanu ar celu dēlīšiem – un aušanu ar papīru. Izšūšanā izmēģināti deviņi dūrienu veidi, kādus var sastapt tautastērpos, vainagos un kreklos. Savukārt papīra aušanā bērni veidoja latviešu rakstu zīmes, mācoties saskatīt simetriju un saprast, kā raksts veidojas.

Eva novērojusi, ka bērni ir ļoti atšķirīgi. Daža meitene jau no pirmā brīža strādāja pacietīgi un rūpīgi, bet par citu sākumā šķita – šāds mierīgs darbs viņu neinteresēs. Tomēr arī ļoti aktīvie bērni mēdza aizrauties. Viņas secinājums pēc nodarbībām ir vienkāršs – pat ja sākumā šķiet, ka rokdarbi bērnu neinteresēs, gandrīz katram var atrast kādu darbošanās veidu, kas iepatīkas. Eva par īpaši nozīmīgu uzskata arī kultūras mantojuma saglabāšanu – tautastērpos un senajās tehnikās iespējams smelties idejas, pašam izmēģināt to, ko pratušas iepriekšējās paaudzes, un šīs prasmes pielāgot mūsdienām.

Ar siltumu Eva atceras arī savu skolas laiku, kad darbmācībā, vēlāk mājturībā tika mācīta izšūšana un citi rokdarbi. Toreiz tapušās prasmes pie cilvēka var atgriezties arī pēc daudziem gadiem. Šodien, viņasprāt, dzīves ritms kļuvis straujāks, bet aušanā, izšūšanā un knipelēšanā vajadzīga pacietība – rezultāts nav redzams vienā acumirklī.

Svarīgi redzēt darba rezultātu

Knipelēto mežģīņu pasauli meitenēm atklāja Kristīne Struberga. Daļai bērnu tā bija pilnīgi jauna pieredze, citas par knipelēšanu jau bija kaut ko dzirdējušas vai iepriekš pamēģinājušas pasākumā «Satiec savu meistaru!». Šoreiz visas sāka ar pirmajiem soļiem un pēc tam, ja tā var teikt, devās dažus soļus tālāk mežģīņu pasaulē. Kristīnei vislielāko prieku sagādāja bērnu zinātkāre un ieinteresētība. Viņa cer – kādai no meitenēm knipelēšana būs tik ļoti «iekritusi sirsniņā», ka tā kļūs par nodarbi arī turpmāk.

Kristīne uzskata, ka ikvienam bērnam var atrasties savs rokdarbu veids. Ne visiem patiks viss, taču, pamēģinot vairākas tehnikas, iespējams saprast, kas pašam tuvāks – izšūšana, mežģīnes, aušana, tamborēšana vai kāds cits darbs. Turklāt sākt var jau ļoti agrā vecumā ar pavisam vienkāršām lietām, vēlāk pārejot pie sarežģītākiem un smalkākiem darbiem. Viņasprāt, vērtīgi ir jau tas vien, ka bērnam rokdarbi ir kaut kur līdzās un viņam ir iespēja tos izmēģināt.

Skoliņas darbā kā brīvprātīgā palīdze iesaistījās arī Inguna Ojere. Viņai svarīgs šķita ne vien tas, ko bērniem iemāca skolotājs, bet arī pati darbošanās kopā. Inguna atceras savu vecmāmiņu, kura bērniem nevis teikusi «ej un izdari», bet gan «iesim padarīt». Arī skoliņā bērni redzēja, ka rokdarbi nav tikai uzdevums, kas viņiem jāizpilda – līdzās darbojas pieaugušie, kuriem pašiem tas patīk. Viņasprāt, tieši šādi aizrautība tiek nodota tālāk.

Inguna uzsver arī rokdarbu praktisko ieguvumu – tie attīsta sīko motoriku un domāšanu, turklāt tos iespējams sasaistīt ar citiem mācību priekšmetiem. Valdziņu skaitīšana jau ir matemātika, savukārt krāsu izvēle un raksta veidošana prasa izdomu un precizitāti. Arī viņai ir žēl, ka agrākā darbmācība un mājturība pārtapusi citādās dizaina formās un praktisko nodarbību tajās kļuvis mazāk. Inguna uzskata, ka bērnam ļoti svarīgi ir arī redzēt sava darba rezultātu – saprast ceļu, kā sapni savām rokām pārvērst realitātē.

Tapuši arī digitāli materiāli

Amatniecības tradīciju skoliņa nebija tikai darbošanās pie stellēm vai ar adatu. Meitenes apmeklēja arī Tīnūžu Kultūras mantojuma centru, kur iepazina etnogrāfisko mantojumu – senās lādes un Kaspara Špēļa veidoto vainagu kolekciju. Meitenes vainagus pielaikoja un vienlaikus uzzināja vairāk par tautastērpiem, senajām kāzu tradīcijām un meitas pūru. Projekta noslēgumā kopā ar vecākiem tika sarīkota padarīto darbu izstāde, bet dalībnieces saņēma darba mapītes turpmākai lietošanai. Ar projekta beigām iegūtais nepaliks tikai šo 18 meiteņu atmiņās. Projektā izveidoti arī digitāli materiāli – grāmatiņa ar uzdevumu aprakstiem un darba gaitas fotogrāfijām, lai tos varētu izmantot skolotāji, vecāki un citi interesenti, kuri vēlas bērniem parādīt rokdarbu pasauli.

Skoliņas dalībnieču atsaucība ļauj cerēt, ka šīm dažās vasaras dienās iesētajām zināšanām būs turpinājums. Daudzām meitenēm tas bija pirmais nopietnais mēģinājums aust, izšūt vai knipelēt, taču pats svarīgākais jau ir noticis – viņas ir pamēģinājušas un ieraudzījušas, ka ar savām rokām spēj kaut ko radīt, un jācer, ka tam būs turpinājums.

Ziņas