27. janvārī saņemta informācija, ka Ogresgalā, Liepu ielā, kaimiņš novada kanalizāciju līdzās esošajā grāvī. Ierodoties norādītajā vietā, likumsargi aiz mājas pie grāvja sastapa divas personas, kuras stāvēja pie atvērtas kanalizācijas attīrīšanas iekārtas. No attīrīšanas iekārtas uz grāvi bija novirzīta caurule. Bija jūtama arī kanalizācijas smaka. Abas personas paskaidroja, ka veic attīrīšanas iekārtas skalošanu un grāvī neko nelaiž. Pārbaudīti personu dati. Pēc pārrunām ar vīrieti, kurš skaidroja, ka ir mājas īpašnieks, viņš atzina, ka notekūdeņus no attīrīšanas iekārtas ir ielaiduši grāvī, jo nav zinājuši, ka tiks radīts kaitējums dabai. No iesaistītajiem pieņemts rakstisks paskaidrojums. Savukārt policijas izsaucējs iesniedza videoierakstu, kur redzams, ka vīrieši pa cauruli lej grāvī notekūdeņus, turklāt, saskaņā ar viņa teikto, dara to ne pirmo reizi. Informācija tiks nodota Ogre novada pašvaldības vides speciālistam.
Ļaušanās dusmām vai citai neapvaldītai reakcijai uz huligānu ārdīšanos pie Brīvības pieminekļa ir slikts padomdevējs. It īpaši – pēc tam, kad notikušais vairs nav nekādi grozāms, izlabojams. Taču jautājumu daudz, bet galvenie ir tādi: kā tas varēja notikt, kas tika izdarīts, lai tā nenotiktu, un kas garantēs, lai turpmāk tā nenotiktu. Ja valsts augstākās amatpersonas būtu tik izglītotas kā mūsu sentēvi iz gadu simteņiem, tad vai nu būtu iekalušas, vai pašas intuitīvi apjautušas, ka, reaģējot uz skandālu, jāielāgo pamata mācības.
Stereotipi tiek velti nievāti. Stereotips ir aizsargmehānisms, kas jebkuras sugas īpatnim palīdz izdzīvot, arī cilvēkam. Naktī tumšā vārtrūmē ir ļoti iespējams dabūt pa muti. Tur labāk neiet. Un ir cilvēki, kurus labāk savā mājā iekšā nelaist. Un savā valstī – arī. Valsts drošības dienests aktualizējis Rietumeiropā labi pazīstamu problēmu, kas var skart arī Latviju. Izliekoties par miermīlīgiem ekonomiskajiem migrantiem vai studentiem, valstī var ieceļot radikāli islāmticīgie. Visticamākais, tas jau notiek.
Tā ir ar to «caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu» un «ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalītes». Tā tīrā gaisma nākusi no tālas senču pagātnes, no «tēsmāmiņas», no skolas, draugiem, dzīves… Lai iejustos otra – cilvēka, sunīša, kaķīša, skudriņas – ādā, nepietiek ar tautas dziesmām, pantiņiem. Dažkārt vajadzīga sava dzīves griezta brūce, lai justu to sāli, ko tik dāsni beram uz cita jēlās ādas.
Sporta skolotājs un florbolistu treneris Zintis Bergmanis savulaik pats spēlējis pirmajā izveidotajā komandā, vēlāk uzņēmies trenera pienākumus. Viņš joprojām strādā par sporta skolotāju, bet paralēli daudz uzmanības velta jauno florbolistu trenēšanai. Tā kā viņa pārziņā ir divas komandas, brīvā laika paliek visai maz.
Tagad ir daudz vienkāršāk. Dari zināmu savu vēlmi sociālajos medijos vai uzlīmē sludinājumu uz staba vai daudzdzīvokļu ēkas durvīm, un lieta darīta. Gribi pirkt vai pārdot? Vajag iepazīties? Tavs mērķis ir kādu noķengāt? Ak, tā nav cienījama rīcība, tāpēc pārfrāzēsim. Vēlies pasūdzēties par sliktu servisu? Tas skan cienījamāk, vai ne? Ja šķiet, ka esam no jauna izgudrojuši velosipēdu, tad, draugi, nē. Tas, par ko uztraucamies, jūsmojam, dusmojamies, ilgojamies, ir bijis aktuāls arī pirms gandrīz 100 gadiem. Pateicoties sludinājumiem, mūsu senči ļauj ielūkoties savā ikdienā, kur kaislības mutuļojušas gandrīz tāpat kā mūsdienās, kā nebeidzamajā seriālā «Mīlas viesulis». Pārlapojam avīzes, kas kādreiz iznākušas pašreizējā Ogres novadā.
Gadiem skrienot, bijušais un zināmais atplaiksna arī savādā gaismā. Uz vienu un to pašu notikumu varam paraudzīties citām acīm. Lai kā, tomēr katru gadu janvāris uzplaiksna ar jaunu garīgu sakustēšanos. Tālo dienu atmiņu ugunskuru dūmu iespaidā un Barikāžu aizstāvju apziņā atkal un atkal ierunājas kāda sirds balss, ka nekam neder formāla atķeksēšanās. Ja pieminam, atceramies, tad īsti, patiesi vai nemaz.
