Ir arī tie, kuri protestos nepiedalījās, bet tos atbalsta. Taču ir tādi (viņu vidū arī Ogres novada zemnieki), kuri uzskata – tas viss notiek tikai lielo zemnieku interesēs, kas nebūt nav nekādi apdalīti nabadziņi, kurus sagaida «bankrats», kā filmā «Ezera sonāte» teica mazais puika.
«Zemnieku saeimas» valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš pašreizējo situāciju nodēvējis «par pauzi pirms potenciālās vētras», atturoties nosaukt konkrētu datumu, kad zemnieki posīsies ceļā uz galvaspilsētu. Tas atkarīgs no iesaistīto pušu sarunas gan par samazināto PVN dārzeņiem un augļiem, gan izmaiņām citos nodokļos, gan birokrātijas mazināšanu. Finanšu ministrijas nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas darba grupa šobrīd gatavo nodokļu politikas pamatnostādnes, un tās tiek solīts publiskot līdz 31. maijam.
OVV vēlējās noskaidrot, kā situāciju vērtē tie Ogres novada lauksaimnieki, kuriem arī ir iebildumi pret nozarē notiekošo, tomēr viņi nepiedalījās un negrasās piedalīties protesta akcijās. Viņi bija visnotaļ apņēmības pilni paust savu viedokli, bet ar vienu noteikumu – neminot ne saimniecību, ne uzvārdu, ne citus parametrus. Mēģinot iedrošināt to tomēr darīt, jo dzīvojam taču demokrātiskā valstī, kur nebūtu jābīstas no vārda brīvības, atbildes bija, sākot no tā, ka neredzot vajadzības «zīmēties», līdz tam, ka pretējās nometnes lauksaimnieki atnākšot ar dakšām. Pat lauksaimnieks, kurš kā «Zemnieku saeimas» biedrs bija piedalījies protesta akcijā, lika nojaust, ka to darījis brīvprātīgā piespiedu kārtā, jo pretējā gadījumā nonāktu melnajā sarakstā, tādējādi zaudējot organizācijas atbalstu. Tāpēc labāk neko neteikšot. Partijas disciplīna, tā teikt.
Arī tas vienīgais Ogres novada bioloģiskās saimniecības īpašnieks, kuram sirds bija tik pilna par acīmredzamo netaisnību attiecībā uz zaļajiem saimniekotājiem, ka viņš bija gatavs komentāram ar savu vārdu un uzvārdu, diemžēl pirms publikācijas to atsauca. Tad nu iznāk tā, ka daudzi ir lieli kritizētāji aiz muguras, pārmetot, ka medijos nonāk skaļāko kliedzēju balsis, taču paši bīstas no savas ēnas.
Seši svarīgi punkti
Lai tomēr neaprobežotos ar tik skopu situācijas raksturojumu no tiem, kas protestos nepiedalījās, OVV sazinājās ar organizāciju, kuras biedri netika rosināti piedalīties protestos, – Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi (LOSP), kas apvieno 52 ražotāju un pārstrādātāju NVO. Tās valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis tobrīd (14.02.) bija atgriezies no tā saucamās Višegradas valstu lauksaimniecības kameru sanāksmes, kurā piedalījās Polijas, Čehijas, Slovākijas un Ungārijas zemkopji, pieaicinot arī kolēģus no Lietuvas un Latvijas, lemjot par turpmāko taktiku. Sarunās piedalījās arī Eiropas lauksaimniecības komisārs Janušs Vojčekovskis un lauksaimniecības un lauku attīstības ministrs Česlavs Siekierskis.
Pirms tam LOSP saaicināja kopā visas NVO, kas ir tās paspārnē, lai lemtu par dalību protesta akcijās. Vienojušās, ka nevienam netiks liegts tajās piedalīties, taču neaicinās to darīt kā organizācija viena iemesla dēļ, proti, lauksaimniekiem svarīgākās lietas – nodokļu politikas izmaiņas – valdība solījās skatīt šogad. «Mēs uzrakstījām vēstuli premjerei Evikai Siliņai (JV), finanšu ministram Arvilam Ašeradenam (JV) un zemkopības ministram Armandam Krauzem (ZZS), uzskaitot sešus punktus, kas mums šķiet vissvarīgākie. To izpildei sekosim līdzi. Ja tie netiks izpildīti, tad gan aicināsim kopā lauksaimniekus uz protestiem,» uzsver Guntis Gūtmanis, piebilstot, ka saprot tos, kas to dara tagad, jo vēlāk «iziet ielās» ir daudz sarežģītāk, jo tad jāstrādā. Lai gan Latvija ir Eiropas Savienībā un tai ir būtiska kopējā lauksaimniecības stratēģija, tomēr ik valstī ir savi atšķirīgi problēmu mezgli, piemēram, Vācijā valdība nolēma atņemt zemniekiem bezakcijas dīzeļdegvielu, Latvijā par to nav jāsatraucas, arī nozares ministrs ir apliecinājis – nekas tāds, kamēr viņš ir amatā, nenotiks, un LOSP turēs viņu pie vārda!
Samazinātais PVN
Viens no Latvijas lauksaimnieku sāpju bērniem ir samazinātā PVN likme dārzeņiem un augļiem. Guntis Gūtmanis uzteic Valsts prezidentu, kurš uzklausīja lauksaimniekus un nogludināja ceļu sarunai ar premjeri. Viņš atgādina, ka pērn augustā Zemkopības ministrija bija iesniegusi ziņojumu Ministru kabinetā par to, kāpēc jāpagarina 5% likme vēl uz ilgāku laiku. Un tur ir skaidri argumenti tam, ka no tāda soļa ir lieli ieguvumi gan ražotājam, gan pircējam. Viens no plusiem – samazinās ēnu ekonomika, uz ko valsts jau ilgus gadus likusi uzsvaru. Ir redzams, ka pieaudzis augļu un dārzeņu tirgus, arī algas kāpj, uzņēmumu skaits palielinājies. Tātad tas ir pierādījums tam, ka šāda politika ir attaisnojusies, tāpēc vēlme no tās atteikties nav saprotama, jo neizbēgami notiks tas, kas iepriekš – pieaugs pelēkā zona. Pirms gadiem desmit ļoti izplatīta parādība Rīgā bija lauku labumu tirgošana no mašīnām un busiņiem, nereti augļi un dārzeņi tika iepirkti Polijā, kur PVN ir nulle, un pārdoti šeit, jo tas deva peļņu. Tādējādi Latvijas budžets no tā neieguva pilnīgi neko! Tad, kad pie mums PVN tika noteikts 5% apmērā, šāda rīcība kļuva neizdevīga, līdz ar to valsts nopelna tos 5%. Ja tos pacels, ir bažas, ka neieņemsim pat to, ko līdz šim. Savukārt no patērētāju viedokļa – kāpēc mēs iztaisāmies gudrāki par vecajām rietumvalstīm? Tur PVN ir zemāks visai pārtikai! Ministrs ir apņēmības pilns uzstāt, lai tas tiek piemērots Latvijā arī sabiedriskai ēdināšanai un pārtikai. Latvijas zemniekiem jābūt konkurētspējīgiem gan ar kaimiņiem, gan Eiropu kopumā.
Birokrātija aug augumā
Arī arvien pieaugošā birokrātija nospiež nozarē strādājošos – reizēm šķiet, ka lauksaimnieks ir pārvērties par datu ievades operatoru, kurš vakaros pēc visiem citiem darbiem piesēžas pie datora un raksta kaudzēm atskaišu, sūta fotogrāfijas, sak, – lai tikai kāds nenošmauktos, teic Guntis Gūtmanis. Saprotams, ka pilnīgi bez tā nevarēs iztikt, taču ir jāizvērtē, kas ir pilnīgi lieka atrakstīšanās. Tiekoties ar Eiropas lauksaimniecības komisāru Janušu Vojčekovski, viņš ierosinājis – ieviešot kādu jaunu prasību, likt to izpildīt arī ierēdņiem, proti, – lai pēc savas darba dienas viņi mājās stundas trīs pasēž pie atskaitēm, sīki analizējot, ko un kā šajā dienā darījuši. Tad varbūt arī sapratīs, kā tas ir lauksaimniekam pēc garas, nebūt ne astoņu stundu darbadienas, piesēžot pie rakstu darbiem. Iznāk absurdi, piemēram, zemnieks iegādājas minerālmēslus un to izkliedētāju, un viņam nu jāpierāda, ka to tiešām lieto, nevis tur šķūnī aiz atslēgas.
Runājot par zaļo kursu, Guntis Gūtmanis norāda, ka daudz kas būs atkarīgs no Eiroparlamenta vēlēšanām – no tiem politiskajiem spēkiem, kas tiks ievēlēti nākamajā sasaukumā. «No vienas puses – uzliekam augstu kvalitātes latiņu, lai pārtikas produkti būtu kvalitatīvi, bez pesticīdiem un antibiotikām audzēti, taču, no otras puses, – tās saražošana tādā gadījumā iznāk diezgan dārga. Tajā pašā laikā, ievedot produktus no trešajām valstīm, netiek ņemti vērā tie paši kritēriji, kas tiek piemēroti mums. Tas parādās cenu šķērēs, un tādā gadījumā nevar runāt par konkurētspēju.»
LOSP paspārnē ir arī bioloģiskie lauksaimnieki, kuri ir šī zaļā kursa īstenotāji. Viņiem situācija ir vēl sūrāka, kam apliecinājums ir gan šo uzņēmumu skaita, gan viņu apsaimniekoto teritoriju kritums. Lūk, piemērs, jau vairākus mēnešus bioloģiskajam pienam iepirkuma cena ir lētāka par «parasto». Tad kā varam pārliecināt kādu konvencionālās lauksaimniecības uzņēmumu kļūt par bioloģisku, ja gala produkcija, kura ir saražota dārgāk, maksā lētāk? Turklāt bioloģiskā lauksaimniecība pēc pērnā gada ES jaunievedumiem, salīdzinot ar pārējo nozari, vienīgā saņem mazāk nekā iepriekš, tāpēc ir pamatoti sašutusi. Arī par kompensācijām, ko ES atvēlēja no kopējā krīzes fonda, – 6,8 miljoni eiro pret pērnā gada kopējiem zaudējumiem tāds nieks vien ir, jo tie bija mērāmi ap 400 miljoniem eiro, atzīst LOSP vadītājs.
Apdrošināšana iestrēgusi
Sen cilāts jautājums ir apdrošināšana. Problēma ir tāda, ka daļu lauksaimniecības kultūru – kā lopbarības kukurūzu – nevar apdrošināt. Tas pats ir ar augļu un dārzeņu sektoru. LOSP mēģina atrast kopā ar ZM un apdrošinātājiem kādu risinājumu. Tā varētu būt prasība visiem, kas apstrādā lauksaimniecības zemi, apdrošināties – tas nozīmētu, ka apdrošināmo skaits būtu liels un polises cena būtu zemāka. Jāņem vērā – ja būs maz to, kas vēlēsies apdrošināt konkrēto jomu, tātad polises būs dārgas un tās nepirks. Kas ir ļoti svarīgi – atrast palīdzības veidu tām kultūrām, kuras nevar apdrošināt, uzsver Guntis Gūtmanis. To pašu lopbarības kukurūzu Zemgalē pērn nokapāja lielgraudu krusa tā, ka tur nekas pāri nepalika. Tajos gadījumos, kad var apdrošināt un to neizdara, – ir zināmā mērā katra paša atbildība.
Viens no priekšlikumiem ir veidot krīzes fondu, par ko jau iepriekš ir runāts, bet līdz kam konkrētam nenonāk – jo plūdi un postījumi nāk un aiziet, un tā tas paliek. Taču šobrīd šim jautājumam ķērušies klāt, lai beidzot to ieviestu dzīvē.
«Vajadzētu tomēr panākt, ka mēs vismaz ar saviem kaimiņiem esam līdzvērtīgā situācijā. Lūk, līdz nākamajam gadam ir iesaldētas kadastrālās vērtības, kas ietekmē nodokļus par nekustamo īpašumu. Latvijā jau šobrīd tas ir lielāks nekā Lietuvā un Igaunijā, un tas nozīmē, ka konkurētspējā atpaliekam no viņiem. Tas pats attiecas uz darbaspēka nodokli – tas ir augstāks par kaimiņiem, un tad nav brīnums, ka – ja gribi attīstīt uzņēmumu, to izdevīgāk darīt Igaunijā,» norāda Guntis Gūtmanis.
