Gunta sociālo tīklu vietnē nejauši pamanījusi dzīvnieku barības «Josera» zīmola aicinājumu pieteikt savus četrkājainos draugus bezmaksas fotosesijai pie pasaulslavenā suņu fotogrāfa Kristiana Fīlera no Vācijas. Šim aicinājumam atsaucās vairāk nekā 400 astaiņu saimnieki no visas Latvijas, bet piedalīties fotosesijā iespēja bija tikai 28 suņiem un turklāt tikai diviem bezšķirnes, kāds ir arī Peksis.

Noķer suņu emocijas

Noteiktajā dienā un laikā kopā ar saimnieci viņš mēroja ceļu uz tirdzniecības centru galvaspilsētā, kur bija ierīkota improvizēta fotostudija. Ak, jā, lai tajā varētu piedalīties, sunim vajadzēja prast noķert gaisā pamestos dzīvnieku barības graudiņus. Divas dienas iepriekš Peksis uzsāka treniņus. Gāja visādi, bet viņš iemācījās! Tiesa gan, vislabāk viņam tomēr patika ķert desas gabaliņus.

«Josera» zīmola vadītāja un dzīvnieku barības vairumtirdzniecības bāzes «Bertas nams» pārstāve Ilona Berezņaka stāsta, ka Peksis fotosesijai izraudzīts pavisam nejauši, bet, kad saimniece šim piedāvājumam atsaukusies ar lielu entuziasmu, bijis skaidrs – Peksim noteikti jāpiedalās! «Ja godīgi, mēs nevienu tā negaidījām kā Peksi! Visi kolēģi par viņu pārdzīvoja un vēlējās sastapt dzīvē. Peksim ir paveicies, viņam ir unikāla saimniece,» smaida Ilona.

Rezultātā tapušas vairākas fotogrāfijas, ko plānots izmantot izstādē, sociālajos tīklos un pasākumos, atklājot suņu emocijas. Pekša saimniece kā piemiņu no šī pasākuma saņems lielformāta kanvas foto. Turklāt vēlāk varētu tapt arī kalendārs, kurā būtu bildītes ar visiem Kristiana Fīlera nofotografētajiem Latvijas suņiem.

Piesakās pieskatīt uz laiku

Jautāta, kad un kā satika savu Peksi, kurš ir jau aptuveni sešus gadus vecs suņu puisis, Gunta stāsta, ka viņa visu laiku vēlējusies suni, taču pēc tam, kad iepriekšējo četrkājaino draugu un ģimenes locekli pirms septiņiem gadiem acu priekšā notriecis auto un sunītis gājis bojā, bijis grūti saņemties jaunam sunim, šķitis, ka mīļāka suņa par Ričiju nekad nebūs.

Tad, aptuveni pirms pirms gada un četriem mēnešiem, Gunta sociālajos tīklos izlasījusi, ka Rēzeknes patversmē sunīšiem nav vietas, un viņa pieteikusies kādu uz laiku pieskatīt, kamēr viņam atrod jaunu saimnieku. Ņemot vērā, ka dzīvo dzīvoklī, nosacījums bija – astainis nedrīkst būt liela auguma. Skaidri zinājusi, ka nevēlas arī baltu suni tieši apspalvojuma dēļ, kas paliek gan uz mēbelēm, gan apģērba. Patversmei vajadzēja sniegt ziņas par sevi, bija jānofotografē bildes no dzīvokļa, kur suns uzturēsies. Sākotnēji noskatījusi melnu sunīti, bet, kad no patversmes uz Ogri atvesti divi suņuki un jāizlemj bijis ļoti ātri, galu galā Gunta tomēr izvēlējusies baltu sunīti – Boņu. «Man šis vārds šķita viņam galīgi neatbilstošs un pats no sevis radās vārds «Peksis». Viņam ir ļoti noturīga nervu sistēma, kas man sākumā šķita nesvarīgi, bet tagad gluži pretēji, turklāt tā vien šķiet, ka Peksis spēj runāt ar acīm,» stāsta Gunta.

Draugs uz mūžu

Sākums gan nebūt nebija tik viegls – Peksis baidījās kāpt pa kāpnēm, jo iepriekš, visticamāk, bija dzīvojis privātmājā. Pirmo mēnesi viņš arī mēdza pačurāt istabā. Gunta lasīja padomus internetā, veda Peksi ārā vairākas dienas, līdz vienā brīdī viņš pārtrauca nokārtoties istabā. «Sākotnēji Peksis šķita vispār bez emocijām, nespēlējās ar mantiņām. Tad nolēmu, ka mums ir jāapmeklē suņu trenere, lai gan nebiju droša, vai tik vecu suni vispār var apmācīt. Pēc pirmās nodarbības sapratām, ka var! Viņš visu ļoti ātri apguva. Peksis ir tik nosvērts un komunikabls, ka viņu var droši ņemt līdzi sabiedrībā, kur viņš parasti ir uzmanības centrā. Peksis lieliski sadzīvo ar bērniem, kaķiem, zaķiem, zirgiem, spēj iepatikties pat visniknākajiem suņiem. Vienīgi Peksim nepatīk, ja kāds cits suns uz viņu sāk riet. Tad Peksis var atbildēt ar to pašu,» stāsta Gunta, kura aizraujas ar dabas foto un ņem Peksi līdzi savos braucienos uz mežu, kur draugs staigā Guntai līdzi kā pielīmēts – bez siksniņas, turklāt netraucē nobildēt gan mežmalā iznākušo zaķi, gan stirniņu, tos pacietīgi un klusi vērojot ar savām gudrajām acīm. Tiesa gan, pēdējā laikā kļuvis nedaudz greizsirdīgs, ja saimniece velta pārlieku lielu uzmanību kādam citam sunim un reizēm arī datoram. «Man ir sajūta, ka ar Peksi esam kopā jau mūžību. Man tikai ir ļoti žēl, ka neredzēju, kāds viņš bija maziņš, un ir bail, ka Peksis varētu būt vecāks, nekā rakstīts pasē. Viņš ir vienkārši fantastisks suns,» saka Gunta, kura vairs nespēj iedomāties savu dzīvi bez Pekša.

Viņa joprojām smaida, atceroties pozitīvās emocijas, kas gūtas fotografēšanās pasākumā – Kristians Fīlers spēja noķert vislieliskākos momentus, iemūžinot suņu mīmiku, fotosesijas izdevās godam. Iespējams, pasaulslavenais fotogrāfs uz fotosesiju Latvijā atbrauks arī nākamgad. Suņu saimnieki vēl gadu var trenēt savus mīluļus ķert graudiņus vai arī nepacietīgākie var viņu uzmeklēt un pieteikties fotosesijām, kas vasarā un rudenī notiks Frankfurtē, Leipcigā, Londonā, Rotenburgā, Berlīnē, Minhenē, Ņujorkā un Losandželosā.

Uzziņa

Kristians Fīlers dzīvo un strādā savā mājas studijā Selmā, netālu no Dortmundes (Vācija). Viņam kompāniju sastāda sieva Linda un trīs spalvainie četrkājainie draugi — Anni (dobermans), Tammi (jauktenis) un Alfrēds (taksis). Fīlers ir studējis vācu valodu, daudzus gadus strādājis par žurnālistu, bet pēc tam pievērsies fotogrāfijai. 2013. gadā viņš nejauši uzņēma pirmo fotogrāfiju, kurā redzams, kā suns ķer pamestu gardumu. Ar to arī viss sākās. Fīlers aizrāvās ar šo ideju un attīstīja pats savu fotogrāfijas stilu. Pēc tam, kad sabiedrisko attiecību aģentūra izplatīja viņa fotogrāfijas visā pasaulē, tās guva neticamu popularitāti sociālajos tīklos.