No 24. aprīļa līdz 7. maijam mūžībā devušies: Birzgalē -  Marta Zenta Avena (1947), Alda Lika (1966), Roberts Āriņš (1945), Valda Straume (1936). Ikšķilē - Oļegs Lobanovs (1960), Sergejs Ždans (1946). Lēdmanē - Jānis Krauze (1948). Lielvārdē - Toms Cēsnieks (1969). Madlienā - Dzintra Ozoliņa (1953). Ogrē - Elmārs Balodis (1969), Kristaps Griķis (1995), Benita Grūberte (1931), Nadežda Horošuna (1953), Ludmila Jermaloviča (1946), Anna Lismente (1935), Vilhelmīna Mehoviča (1943), Veronika Pauliņa (1951), Ruta Varga (1944), Andris Vītoliņš (1957), Juris Zvaigzne (1946), Raimonds Braunfelds (1936), Aleksandrs Kapusts (1946), Vera Zeltiņa (1925). Tīnūžos Imants Kozlovs (1954).

Tagad modē visu piekarināt drošībai. Jā, drošības labad kā nekad nepieciešama skaidra, godīga, gudra un atklāta valoda, rīcība. Šķiet, ka nekas tā neaizskar kā nejēdzīga, formāla un lieka pļurkstēšana, it īpaši vazājot aktualitātes kā parocīgu tematu ar komunikācijas puķi pogas caurumā. Kurā vairāk ieklausās. Autoritātē, cilvēkā, kas savu vārdu apliecina ar darbiem, kuram vienalga, ko par viņu domās, ja jārunā tieši, arī asi un nesaudzīgi, kas vienu otru var arī aizskart. Tā sakot, visiem mīļš nekļūsi, bet, ja sāksi izdabāt, aiz tā vēl nevienam nav izdevies noslēpties.

Atrašanās tā dēvētajos čekas maisos it kā nav goda lieta. Diemžēl lustrācija jeb šķīstīšanās, attīrīšanās, izgaismošanās tā arī nav notikusi. Bijuši daži vāri mēģinājumi publiskot sabiedrībā zināmas personas, kas uzietas čekas maisos. Reti kurš no viņiem izteicis nožēlu par sadarbību ar represīviem padomju varas orgāniem. Grēku nožēla nav notikusi, lai tagad uz čekas informatoriem vismaz censtos raudzīties ar sapratni un pieļaut – nu kurš ir bez grēka un tā tālāk, vai ne?