Tajos laikos bijām arī tikai cilvēki i mazu, i lielu biedru vidū, gan prieku, gan bēdu starpā. Un ne nu bijām kādi kvēli komunisti, nekā… Bija sava dzīve, savs darbs un svētki turklāt. Bieži esam raduši sevi turēt augstāk par citiem, viebties par otru, ja tas nav tāds kā mēs, bet ir tāds, nu tāds – ne par pilnu rubli ņemams! Teju tikpat bieži nācies atzīt, ka viens otrs, kas ir tāds – ne ar pilnu rubli, mēdz būt apveltīts ar īpašībām, kādu man pašam trūkst. Pat sauszemes jūrnieks Koļa, kam ar galvu nelikās viss kārtībā, reizēm rādījās īstāks un pārāks latvietis un lielāks mākslinieks nekā pareizo un smalko aprindu uzpūtīgie manekeni. Kad bija labu un stipru mēru uz krūts uzņēmis, jūrnieks pašcienīgi sarokojās ar visiem pēc kārtas, zemu paklanīdamies un cēli priekšā stādīdamies:

– Raimonds Pauls! – ko viņš ar to domāja, droši vien tikai pats jūrnieks zināja: varbūt viņš smējās par sevi, bet varbūt par mums…

Sauszemes jūrnieka titulu acīm redzami bija mantojis strīpainā matroža krekla dēļ, kas krietnajam dzelmju arājam bija neiztrūkstoši mugurā – vai ziema, vai vasara, vai nakts, vai diena… Nē, kaut kas skaists cilvēka dvēselē noteikti arī darījās: viņš varēja paņemt savu pogām spaidāmo ermoņiku, pāri kalniem, pļavām pārstaigāt un, iespējams, savā iedomā uz pašas lielākās mākslas skatuves būt – allaž jauns, iznesīgs un apgarots. Nē, nē, arī tajā pogu spaidīšanā un plēšu vilkšanā patiešām bija dzirdams kāds pazīstams vai nojaušams meldiņš, vienīgi vārdu virknējums likās paša un tūlīt uz vietas sacerēts, kaut kur dzirdēts vai kaut kam pakaļtaisīts. Veikalā iegājis, Koļa allaž apsveicinājās, cienīgi paklanīdamies pret visām četrām debess pusēm, arī pret tām, kur nevienas dzīvas dvēseles nemaz nebija:

– Sveiki visapkārt!

Toties cēli, iespaidīgi, un pats Koļa ar sevi likās ļoti apmierināts. Sabiedrisks: katrā mazākā vai lielākā ļautiņu pulkā matroža krekls baloja jau iztālēm. Algas dienās pie kolhoza kantora, kad rāva to kasi vaļā, svarīgais rituāls bez Koļas nebija iedomājams.

Politiski neitrāls jūrnieks nešķita pavisam. To, ka labu prātu uz pastāvošo iekārtu neturēja, zināja visi, bet tik daudz gudrs bija, lai ar to nelektu acīs. Kādā Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanu priekšvakarā stāvēja uz trepītēm pie dzelzceļnieku veikala, svaigi pievesto alu no pudeles kakliņa drūmi un nīgri sūkdams. Kad apvaicājos, kālab tāds bēdīgs, gandrīz neturēja par vajadzīgu atbildēt.

– Nerunā! Bēdu vairāk nekā kreņķu…

Kad paraustīju plecus un izdvesu kaut ko līdzīgu nopūtai, matrozis Koļa pēkšņi kļuva pielaidīgāks un laipnāks.

– Eku, Biržu Janka ar savu smago bortenieku nosities… Naktī.

– Jā, es arī biju dzirdējis, – nomurmināju.

– Dzirdējis! Bet es zinu! Žēl, labs cilvēks bij, – Koļa apstiprināja.

– Cik ar viņu neierāvām te un tur, – skatu pamezdams uz Eiropiņu – iecienīto pudeles brāļu pulcēšanās noru. – Rītdien jāiet uz ciemu balsot.

– Ā, nu ja – man arī, esmu Vēlēšanu komisijā.

– Komisijā, – garāk, nekā varēja gaidīt, cauri zobiem izkāsa Koļa, bet nekā noteikti aizdomīgajā intonācijā nemanīju, bet, ka neko labu tā nevēstīja, bija pilnīgi skaidrs.

To, ka nekādas jēgas no tām vēlēšanām nav, zināja visi: ej vai neej, deviņdesmit deviņus komats deviņus procentus noziņos tik un tā. Vēl drusku ar jūrnieku patērzējām un šķīrāmies kā pieklājas. Aliņš savu svētīgo darbu bija paveicis teicami, un mans sarunu biedrs jau rādījās pa pusei draudzīgs, bet nosprausto distanci vaļā nelaida.

Vēlēšanu rītā uz balsošanas iecirkni gāju sabozies: atkal diena pagalam un vējā. Jūrnieks Koļa bija klāt viens no pirmajiem. Uzcirties, ap kaklu tāds kā melnīgsnējs pirāta lakatiņš, toties zem tā tikko izmazgāts strīpainais jūras arāja apģērba gabals, pie kura piesprausta kaut kāda senu laiku nozīmīte, kurai ar padomju laiku simboliku nebija ne mazākā sakara, bet nekā pretvalstiska arī tajā bļendukā nemanīja. Tā bija viņa paša personīga darīšana, ja kāds pajautāja. Pabolīja baltas acis apkārt, nesteigdamies, bet nicīgi paņēma biļetenu. Ar griezīgu tarkšķi atrāva balsošanas kabīnes aizkarus. Sparīgi iekāpa un vēl šerpāk aiz sevis aizrāva tās gardīnes ciet. Parasti neviens vēlētājs tais kabīnēs nelīda, jo zināja, ka turpat dežurēja kāds no komisijas locekļiem, kam bija dots arī uzdevums piefiksēt kabīnes izstaigātājus, tālab kam gan bija vajadzība uz sevi vērst kādu nelabu aizdomu. Tā arī bija: neviens tās gardīnes pēc Koļas vairs nevirināja. Bet vakarā, kad atvēra urnu un uz galda izbēra tās saturu, Koļas aprakstītais biļetens izvēlās kaudzes pašā virspusē. Nekādas pretvalstiskas piedauzības tur nebija, drīzāk kaut kāds personīgs mājiens agrāk nesadalītas taisnības iespaidā. Bet melns uz balta stipri neskaidrā rokrakstā bija uzšņāpts diezgan trekni un salasāmi:

«A, ja gribat zināt, kāpēc nebalsoju, prasiet partijniecei Dandukai un direktoram Bizānam!»

Paldies Dievam, vēlēšanu pušieris nelāgas sekas neizsauca: nebija vairs Staļina laiki, nebija arī īsti, kam skriet un stučīt: visi savējie. Bet vietējai kompartijas un ciema izpildkomitejas varai bija izdevīgi līdzīgus izlēcienus norakstīt uz tādiem, kam ar galvu nav viss kārtībā. Par to galvu atgādināja arī citādas jūrnieka ērmības. Reizēm Koļa iztaisījās par īsti mūsdienīgu un modernu čali. Kad viņa iedomu pasaulīti bija uzkarsējusi kāda dziļāka un stiprāka pudele, jūrnieks pēkšņi iejutās biznesmeņa lomā. Vietējā pastā iegādājās čupiņu apsveikumu kartīšu un pie veikala stūra tās pārdeva lētāk, nekā bija nopircis. Kad kāds aizrādīja, cik tad izdevīgs tāds veikals, Koļa tikai pašapzinīgi nosmīnēja par tādu dumjību, zīmīgi paklikšķināja ar mēli un gandrīz neturēja par vajadzību atbildēt:

– Bet paskaties, kas esmu es, kas tu! Tu nabaga pircējs, es veikalnieks – kaut arī bez firmas ķiteļa!

Daži starpgadījumi ar cilvēkiem, kas visu citu ieskatā bija tādi – ne visai par pilnu ņemami, šad tad uzradās ne no kurienes un bez jel kādas politiskas vai psihiatriskas nokrāsas, tā sakot, tīri sadzīviski, cilvēcīgi un laikmetīgi. Un te nekādi nedrīkst apiet apziņā vienkāršo un sirsnīgo Belīti, kuras dzimtas izcelšanās pēc nostāstiem bijusi teju aristokrātiska. Protams, ka slaucējai Belītei bija arī īstais vārds, kuru neviens vairs nezināja, jo arī viņas dzīves draugs savu civilo lauleni citādāk kā par Belīti nesauca… Abi laulātie, kuriem bērnu nebija, rāvās pa kūti vaiga sviedros un kolhoza lopiņus mīlēja kā savējos. Prasīt, lai lopu kopēji būtu apveltīti ar augstu komunisma cēlāju morāli, smalkām manierēm, būtu pagalam netaisnīgi. Arī darbā būt pavisam skaidrā cienīgajam pārim sanāca reti. Gluži otrādi – vadīt dienas bez savas čarkas pat skaitītos nepieklājīgi. Moralizēt pilnīgi bezjēdzīgi, un patiesībā nevienam arī nebija tādu tiesību, jo kas gan cits par tiem sūda rubļiem tādu verga darbu darīs? Ar dzeršanu nu bija, kā bija, bet tās iespaidā šajos ļaudīs nepazuda cilvēcība, kurā pat zināms dvēseles smalkums bija jaušams, kaut kāda gara aristokrātija, protams, ja nemērīja ar banālo – nu, ko var gribēt no tādiem… Belīte mīlēja gotiņas kā savas uz savas kolhoza zemes kā tajā «Ar būdu uz baznīcu». Nereti Belīte savām mīlulēm pirka pa maisam rupjmaizes ķieģelīšu un mieloja nesavtīgi. Lielas skādes no tā nebija – tāds rupjmaizes kukulis maksāja 12 kapeiku. Privātais, kas netika pie kombikorma sadales pareizā gala, šo lielisko lopiņu piebarošanas veidu izmantoja pastāvīgi: arī cilvēkam tā maize itin labi piesēja dūšu, ja palaimējās vēl tikt pie resnās, teju pusmetru garās desas stangas.

Reiz sanāca tā. Nākamajā datumā pēc algas dienas – ap launaglaiku – pārlūkot kārtību Belītes kolhoza kūtī ieradās pats direktors Bizāns. Mēslu dakšu un glāzītes cilāšanas nogurdinātā Belīte knapi turējās uz kājām. Fermas durvis plaši atrāvis, galifē biksēs un hromādas zābakos plati iepleties, direktors ar baltu mutautiņu slaucīja pēkšņi aizsvīdušās brilles. Belīte, pašu kolhoza kungu pamanījusi, steidzās saņemt, kā pienākas, bet – tavu nedienu – zābaks paslīdēja uz svaigas govs pļekas, un pati gar zemi nostiepās visā augumā – ar slauceni vienā rokā, bet otra neglābjami iebrauca tādā pašā govs karašā, uz kādas paslīdēja kāja. Direktors blenza satriekts un bargs. Belīte mēģināja uzrausties kājās, bet slidenā pamata dēļ tas nekādi nedevās rokā!

– Kas te notiek, es gribētu zināt? – kā no mākoņiem bargi nodārdināja biedrs Bizāns.

Nelāgo kļūmi paspēja pamanīt un ātri novērtēt Belītes laulātais draugs. Viņš arī bija dzēris dūšīgi, bet uz kājām turējās stingri un apzinīgi. Mēle nesametās nemaz, ko itin droši varēja gaidīt:

– Kā, kas notiek?! Ko bļausties, biedri priekšniek? Labāk padod dāmai roku!

Bizāns iznesās no kūts laukā un metās ar savu bobiku projām kā sadedzis. Bet tomēr bija vismaz tik solīds, ka cienījamam laulātajam pārim neķērās klāt ne pie algas, ne prēmijas. Varbūt, ar vēsu prātu apsverot, saprata, ka arī lauku melnstrādniekam kāds svētku gaišums sirdī vajadzīgs. Lauku brigādēs negāja vieglāk – te mēslu vešanas, te sējas, te siena, te labības kulšanas laiks. Bija, bija arī gan mašīnas, sējmašīnas, kombaini, kuļmašīnas, traktori, bet lāpstotāju, dakšotāju, maisu un kastu cilātāju roku trūka pastāvīgi. Vasarās pat skolas bērni un pedagogi līkņāja plašajos kolhoza laukos. Avīzes vienādi garlaicīgi un pastāvīgi šabloniski lielījās ar piecgades izšķirošo, noslēdzošo gadu un ar «būs maize, būs dziesma», ka lauku ļaudīm lielo ražu iegūšanai traucējot tikai četri faktori – ziema, pavasaris, vasara, rudens.

Pāris reizes gadā darba ļaužu kolektīvi saplūda kopā pašu kultūras namā uz organizētiem mielastiem ar dūšīgu balli ragu mūzikas pavadā. Un kā nu ne? Cilvēkam taču arī kulturāli jāatpūšas un jāsakopj dvēsele! Arī šoreiz gar zāles malām gari un bagātīgi klāti galdi: arodbiedrības priekšniece Lapniece ar palīgu pulciņu naski tekāja jau no paša rīta. Un tad jau vien cits pēc cita sāka ierasties godību viesi.

Viens no pirmajiem pie ieejas durvīm stāvēja mums zināmais jūrnieks Koļa. Neliels iešņāpums vaigā rādīja, ka noskuvies sevišķi rūpīgi. Svaigi mazgātais matroža krekls staroja melnbalti, galvā berete, kuras mala jauki pārliekusies pāri visai labajai ausij, kreisajā rokā starp diviem pirkstiem svinīgi kūpēja tikko aizkurināta «Prīmas» cigarete, bet labajā Koļa turēja nelegāli aizsāktu alus pudeli. Sarokojoties ar tādiem pašiem svinētājiem, smēķi pārvietoja lūpu kaktiņā, bet par Raimondu Paulu vēl nemuldēja…

Pēc brītiņa piebrauca strādnieku ļetučka, ik pa laiciņam pieripoja pa moskvičam, žigulim, bet zirga gan vairs nemanīja neviena. Ja kādam lauķim to mašīnu nācās sapelnīt savām tulznainajām rokām, nebija viegli. Turklāt pēc visa, arī tā žigulīša, zaporožeca, nācās apgūt rindas izstāvēšanas smalkos mehānismus… Bizāns elegantā kārtā klusi pieslīdēja ar savu privāto volgu, blakus sēdošās dūšīgās sievas seja ziņoja nepārsūdzami: mana mašīna, mans vecis… Protama lieta, ka ar spīdīgu žiguli atvizināja arī patērētāju biedrības priekšnieci Miezīšu Noru, bez kuras vēlības tādam mielastam nepieciešamais proviants nemaz nebija sagādājams.

Pieklājīgi pamīcījušies, visi virzījās uz iekšu – arī mums labi zināmā Belīte ar vīru. Belītei mugurā zilgana zīda kleita ar baltu puķu dekoru kreisajā krūšu daļā, laulātais draugs, iesāņus pametis aci kundzes virzienā, novērtēja atzinīgi un ar cieņu. Un cik tad laimei vajag? Viens otrs jutās kā no jauna piedzimis.

Robis nejauši saticies ar savu kaimiņu Janku: tā viņus arī sauca. Abi uzcirtušies, ka grūti pazīt. Robis mēģina paķert Janku viltīgi zobgalīgā tonī:

– Ancugs tev pirmā numura, a kur šlipse? Bez tā kultūras žņauga tak neviens augsts viesis vairs lielos godos netiek iekšā.

Savai asprātībai pasmējās Robis viens pats.

Taču Jankas joks nebija sliktāks:

– Pag! Ja tev šlipse kaklā, tad kājās velteņiem arī jābūt!

Jankas runas iespaidā spalgi ierēcās vesels pulks viņa atbalstītāju, ne tikai tie, kas to dzirdēja, bet arī tādi, kas vienkārši pasmējās citu smiekliem pakaļ. Kaut kā izlādējās stīvā atmosfēra, un visi sajutās brīvi un omulīgi.

Zāle piepildījās ātri. Ar sēšanos pie galda neviens netūļājās: ja nu visiem nepietiek vietu? Visveiklāk savos krēslos iegrozījās Belīte ar savu kungu. Sauszemes jūrnieks Koļa to jau bija paspējis izdarīt: sēdēja cēli kā tālbraucēja kuģa stūrmanis. Ilksīšu Volda pūtēji, sasēdušies nelielajā balkonā, spēra vaļā vienu maršu pēc otra. Kapelmeistara vaigi likās tik nospriegoti, ka gluži vai acis sprāga no pieres laukā. Nekādi muzikālie smalkumi orķestrim nebija vajadzīgi: tos pilnībā aizstāja skaļums un spēks. Kad pēdējā akorda beigās Veltnis ar vāli vēl pamatīgi iegāza pa bungām, pacilājošais svinību ievadījums rādīja, ka ir izdevies spoži. Uz skatuves pie maza prezidija galdiņa vietas ieņēma direktors, vietējās partijas šūniņas sekretāre, arodbiedrības līdere un sevišķais vakara viesis – rajona partijas komitejas pirmā sekretāre Janīna Dzidrābola.

Cienīgi paskandinādams ar zvaniņu, vakara svinīgo daļu atklāja pats direktors Bizāns. Par laimi, nerunāja gari – saslavēja savu kolektīvu par sociālistiskās sacensības rādītājiem un deva vārdu biedrenei no rajona. Janīna bija pajauna, vienkārša un cilvēcīgi pievilcīga. Viņa lieliski saprata, ka ir Gorbačova pārkārtošanās laiks, ka jāļauj cilvēkiem justies brīvāk, atvērtāk, bet partijas līnija jātur tā, lai ļaudis justu, ka tā viņu pašu griba. Bet šī reize sevišķi atbildīga: galdi klāti, bet apiet partijas platformu žūpības apkarošanā arī neiespējami. Janīna paļāvās uz savu sievišķīgo šarmu, intuīciju un iemantoto autoritāti. Nebija vairs vecie laiki.

– Labvakar, biedri! Mīļie lauku ļaudis! Man ir liels gods būt kopā ar jums! – sirsnīgi smaidot, Janīna priecīgi pamāja ar roku visapkārt. Atskanēja sparīgi aplausi: cilvēki nebija raduši, ka tik augsta priekšniecība runā tik mīlīgi un īsti…

– Braucu pie jums, skatījos pa logu un priecājos: lauki apsēti, ciemats uzposts, cilvēki gaiši. Mūsējie – pie sevis nodomāju. Un laiks svētkiem, kā radīts, kaut arī apsējībām tā kā drusku par vēlu, bet Jāņu svinēšanai teju pašā laikā!

Te atkal aplausi: līdz šim taču neviens partijnieks Jāņus, kas gaidāmi pēc pāris nedēļām, par svētkiem neatzina, bet te taisni tā arī noskanēja – Jāņu svinēšana!… Kaut kas – vēl neapjausts, īsti nesaprasts, bet tautas dzīlēs bija drusku iekustējies…

– Tas ir lieliski, mani mīļie, ka varam atvilkt elpu pēc tik nozīmīga darba cēliena, varam satikties viens ar otru, aprunāties bez steigas un patīkamā gaisotnē: vakars ir garš. Ir tik burvīgi, ka varam pasēdēt viens otram līdzās pie bagātīgi klātiem galdiem šeit šajā mājīgajā tautas nama zālē, nogaršot visu, kas ar tādu dāsnu mīlestību mums priekšā celts. Un vēl jaukāk, ja varam pasvinēt tāpat – pie tējas, kafijas tases un iztikt bez stiprākas glāzes, kura spēj dāvināt vien mākslīgu prieku… Priecāsimies, biedri, un īstenosim biedra Mihaila Gorbačova sākto pārbūvi, kas spraudusi lielus mērķus arī alkohola un žūpības apkarošanas frontē! Teiksim stingru nē šai padomju cilvēka necienīgajai dzirai! Partija un valdība izvirzījusi priekšplānā cilvēka faktoru, un mēs esam cilvēki! Un cilvēks – skan lepni! Cilvēkam jābūt skaidrā prātā un jābūt nemitīgi gatavam realizēt partijas centrālkomitejas lēmumus dzīvē kā nākamo soli pretī gaišajai nākotnei, pretī komunismam!

Janīna ieturēja svinīgu pauzi. Bet pēkšņi! Nu kas to varēja paredzēt? Kāda pavirša, neuzmanīga kāja zem galda apgāza pudeli. Jā, nebija nekādu šaubu, tā bija pudele! Tieši pašā zāles vidū izripoja šņabja pusstops. Etiķete plaiksnīja gluži demonstratīvi, izaicinoši un negrozāmi – «Stoļičnaja vodka»!

Mēms klusums, aizturētas elpas. Visu acis bezpalīdzīgi raudzījās uz prezidiju. Janīna izturēja savu ilgāko, smagāko pauzi mūžā un padevās nezināmajam liktenim.

– Nu ko jūs, mīļie, lieciet taču galdā…!