Neliels pagasts ar teritoriju 72,7 km2 un 607 iedzīvotājiem (dati uz šā gada 1. janvāri). Bet ar Krapes vārdu saistīti aizvien godājami ļaudis: Kārlis Hūns, Ernests Gliks, Johans Georgs Rēhehūzens. Kādam vairāk, citam – mazāk, tomēr nospiedums pagasta vēsturē atstāts.

Rēhehūzena gramatika

No 1636. gada līdz 1644. gadam par Kokneses – Krapes luterāņu draudzes mācītāju un Kokneses konsistorijas priekšsēdētāju strādājis Johans Georgs Rēhehūzens – Vācijā dzimušais pirmā latviešu valodā izdotā gramatikas apraksta autors. Starp citu, viņš iebildis pret mācītāju sliktajām latviešu valodas zināšanām, kas nav ļāvušas pietiekami saprotami sludināt Dieva vārdu vietējiem iedzīvotājiem. Tāpēc Rēhehūzens uzrakstīja «Manuductio ad linguam lettonicam facilis et certa/monstrata a Joanne Georgo Rehehusen» («Johana Georga Rēhehūzena viegls un drošs vadonis latviešu valodā»). Vispirms gramatikas apraksts pastāvēja rokrakstā, pēc tam mācītājs Rēhehūzens to iespieda par saviem līdzekļiem Rīgā. Tikmēr viņam pogas bija izgriezis Georgs Mancelis ar savu latviešu valodas vārdnīcu «Lettus». Rēhehūzena gramatikas apraksts izpelnījās kritiku, tomēr, no mūsdienām atskatoties uz 17. gadsimtu, kad klajā nāca gan Rēhehūzena, gan Manceļa grāmatas, nevajadzētu būt bargiem pret Kokneses – Krapes mācītāju, kurš vēlējās palīdzēt saviem amata brāļiem latviešu valodas apguvē.

Glika skolas

Ar Krapes vārdu uz īsu brīdi saistīts pirmais Bībeles tulkotājs latviešu valodā Ernsts Johans Gliks, kurš no 1687. gada līdz 1702. gadam strādājis par Kokneses iecirkņa (tas ietver arī Krapi) prāvestu. Gliks dzimis Vācijā un latviešu valodu sācis apgūt tikai pēc 21 gada vecuma sasniegšanas. Arī viņš visai strikti licis saviem amata brāļiem – vācu mācītājiem – apgūt latviešu valodu. Būdams Kokneses iecirkņa prāvests, Gliks aizstāvējis vispārējās izglītības nepieciešamību un pat aicinājis Zviedrijas karali Kārli XI katrā prāvesta iecirknī dibināt latīņu skolas. Pateicoties Glikam, tika izveidotas pirmās Vidzemes latviešu tautas skolas. Par to viņš rakstījis arī savā autobiogrāfijā, kur skolu izveidi Alūksnē nodēvējis par pārdrošu uzdrīkstēšanos. Pēcāk Glika skolās izglītotie jaunie skolmeistari mācīja savus tautasbrāļus arī Kokneses pusē.

Ak tavu svētumu!

Toties ar Krapes luterisko baznīcu saistīti Imanta Ziedoņa un Kārļa Hūna vārdi. Vienam no viņiem saikne ir pat ļoti cieša, otram – pastarpināta. Dievnamu uzbūvēja 1802. gadā kā koka ēku. Pēc 55 gadiem šo namu nomainīja mūra ēka. Padomju laikā baznīcu padarīja par noliktavu un pienotavu, un arī par vietējo koncertzāli ar pārsimt vietām. Iespējams, tā izglāba baznīcu no pilnīgas izpostīšanas, kā noticis daudzviet. Pirms vairākiem gadiem dievnamam tika atjaunots savulaik nojauktais koka tornis un uzstādīts tradicionālais gailis – no bronzas. Tā oriģinālais priekštecis tiek saudzīgi uzglabāts.

Baznīcas lepnums – 160 kilogramu smagais zvans un 1875. gadā Kārļa Teodora Hūna gleznotā altārglezna «Kristus Ģetzemanes dārzā», ko tajā pašā gadā dievnamam dāvinājis Krapes muižas īpašnieks Nikolajs Georgs fon Fītinghofs-Šēls.

1932. gada 27. maijā Pieminekļu pārvaldes direktora p. i., pieminekļu aizsardzības inspektors A. Štāls izdeva rīkojumu: «Pamatojoties uz pieminekļu aizsardzības likumu, pieminekļu valde nolēma ierakstīt valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā šādus pieminekļus:

911. Rīgas apriņķī, Krapes pagastā esošo Krapes ev.-lut. baznīcu līdz ar iebūvēto iekārtu.

912. Rīgas apriņķī, Krapes pagastā Krapes ev.-lut. baznīcā esošo altāra gleznu.»

Glezna allaž bijusi uzmanības lokā. Piemēram, 1944. gada 9. jūlijā avīzē «Baznīcas Ziņas» luterāņu mācītājs Arnolds Lūsis atgādina: «Liels nopelns vērtīgu altārgleznu darināšanā ir arī mūsu pašu māksliniekiem. To rinda jāiesāk ar Kārli Hūnu, kas 1875. g. darinājis altārgleznu «Kristus Ģetzemanes dārzā» un ko atrodam Krapes baznīcā.»

«Ilustrētā Žurnāla» 1926. gada 4. numurā, stāstot par gleznotāju Kārli Brencēnu, pieminēti tēvs un dēls Hūni: «Madlienas baznīcā zēnam patīk skaistā kancele un altāra glezna. Kanceli un citus baznīcas koka darbus pastrādājis gleznotāja Hūna tēvs, kurš bijis teicams galdnieks. Pēdējais māca amatu K. tēvam un tēvocim. Tuvējā Krapes baznīcā atrodas kāds Hūna oriģināldarbs – altāra glezna «Jēzus Ģetzemanes dārzā». Šo darbu Hūns gleznojis, dzīvodams pie tēva Madlienas draudzes skolā. Kad darbs paveikts, mākslinieka tēvs rādījis to Kārļa tēvam un tēvocim. Pēdējie ļoti sajūsmināti, Br. tēvocis aizgrābts izsaucies: «Ak tavu svētumu!»»

Pat drūmākajos padomju laikos

Arī drūmākajos padomju gados (1975. gada maijā) laikraksts «Padomju Ceļš» atreferēja Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Ogres nodaļas konferencē runāto un norādīja uz nepietiekami saglabātām mākslas vērtībām baznīcās: «Rīgas–Ogres zonas pieminekļu aizsardzības inspektore V. Pētersone informēja par tiem arhitektūras, mākslas, arheoloģijas un vēstures pieminekļiem, kādi atrodas mūsu rajona teritorijā. Vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļi ir Lielvārdes, Suntažu baznīcas, bruņinieku pilsdrupas Lielvārdē, 19. gadsimta muižas ēkas Taurupē. Šiem pieminekļiem jāsalabo jumti, lai nebojātos interjers. Krapes un Lielvārdes baznīcās atrodas K. Hūna un K. Miesnieka altāra gleznas, tām ir nepiemēroti glabāšanas apstākļi, konstatēti arī bojājumi. Pašlaik republikas Kultūras ministrija risina jautājumu par K. Hūna gleznas pārvietošanu no Krapes baznīcas uz Valsts mākslas muzeju. Žēl, ka rajonam jāzaudē vērtīgs mākslas darbs.» Pēc diviem gadiem tas pats «Padomju Ceļš» un citas avīzes publicēja Stučkas (tagad – Aizkraukle) Vēstures un mākslas muzeja zinātniskās līdzstrādnieces A. Svētiņas vēstuli, kurā viņa atkal atgādināja, ka «Krapes baznīcā Kārļa Hūna darinātā altārglezna stāv neglabāta un neglābta».

1983. gada oktobrī žurnālā «Karogs» ievietots Imanta Ziedoņa grāmatas «Tik un tā. Grāmata par Madlienu» fragments, kurā dzejnieks pieminējis K. Hūna Krapes baznīcai gleznoto altārgleznu. Viņš ierosināja, ka vajagot domāt par to, kur altārgleznu novietot. «Hūna vietējiem darbiem jābūt vietējā ekspozīcijā,» ir pārliecināts I. Ziedonis. «Jo Rīga nav vienīgā vieta, kur kultūru baudīt.» Tāpēc pārtikušajam sovhozam (padomju saimniecībai) «Madliena» vajagot apzināties, ka «Madlienai ir laiks (un pašlaik arī iespēja) atdabūt atpakaļ vēstures atņemto ar savu izstāžu zāli. Mākslai, kas no šejienes cēlusies, – komponistam Kārlim Kažociņam, māksliniekiem Kārlim un Eduardam Brencēniem un Kārlim Hūnam».

Bet pagāja gari gadi, līdz Madlienas evaņģēliski luteriskajā baznīcā tika iekārtota pastāvīga novadnieka K. Hūna reprodukciju izstāde.